Būsim godīgi, daudziem "nav laika" tikai tāpēc, ka tas labi skan, tāpēc, ka aizņemtība ir kļuvusi par jauno melno, par jauno statusa simbolu.

Ja kādam ir brīvs laiks un nav ko tajā sadarīt, tātad viņš nav svarīgs. Tikmēr tie, kam patiešām nav laika, tērē jau tā deficīto preci, pa diagonāli lasot padomus, kā no 24 stundām izspiest 48 stundas. Tāpēc nospriedām, ka problēma ir nevis (ne)efektivitātē un (ne)produktivitātē, bet gan laika uztverē, jo, izrādās, ne visiem uz šīs zemeslodes tā ir tāda kā mums, nemaz nerunājot par to, ka koncepcija par laiku kā sekundēm, kas rada minūtes, un minūtēm, kas rada stundas, ir vispār salīdzinoši jauna, tikai kopš XIX gadsimta beigām, un pirms industriālās revolūcijas pulksteņiem vispār bija tīri dekoratīva loma, ja pat tāda bija...

Domāt mazāk par laiku

Un ar domāšanu te jāsaprot tradicionāla laika organizēšana ar pulksteņa, dienasgrāmatu un kalendāru palīdzību. Zināt, kur katra sekunde ir iztērēta, un mēģināt tās arvien efektīvāk menedžēt šķiet loģisks veids, kā tikt pie lieka laika un pie reizes mazāk stresa. 

Tomēr arvien skaļākas top to balsis, kuri uzstāj, ka laika apzināšanās tikai palielina stresu un rada sajūtu, ka tā, laika, ir arvien mazāk.

Laika deficīts, pat ja tas nav objektīvs, bet tikai subjektīvs, samazina spēju kaut ko labi izdarīt, kā to apliecina kāds pētījums, kas pirms desmit gadiem publicēts žurnālā Judgement and Decision making.

Hārvardas biznesa skolas profesore Terēza Amabaila (Teresa Amabile) pat nodemonstrēja, ka pulksteņa ēna mums traucē radoši domāt un samazina mūsu spēju radīt neparastus risinājumus. To savā ziņā apliecina arī nesens Stanfordas Universitātes pētījums, kur domāšana, ka laiks ir nauda, nepadarīja pētījuma dalībniekus nedz efektīvākus, nedz produktīvākus, toties palielināja šo cilvēku stresa līmeni (kortizola līmenis asinīs palielinājās par 25%). "Mēs dzīvojam pārlieku izplānotā pasaulē, un tas vienkārši nav veselīgi. Un tas neatbilst tam, kas notiek citās kultūrās," rezumē viens no pētījuma autoriem, profesors Džefrijs Pfefers (Jeffrey Pfeffer). Pētījumā pieminēta Grieķijas sala Ikarija, kur tās gandrīz deviņi tūkstoši iedzīvotāji maz skatoties pulkstenī un dzīvojot ilgi un laimīgi. Šajā salā, kas ir viena no piecām "zilajām zonām" – pasaules vietām, kur cilvēki dzīvo ļoti ilgi, ir visaugstākais deviņdesmitgadnieku skaits pasaulē, tur ir vidēji par 20% mazāk vēžu gadījumu, par 50% mazāk sirds slimību un gandrīz nemaz demences. To visu, protams, nevar norakstīt tikai uz pulksteņa ignorēšanu, bet tam noteikti ir bijusi svarīga loma. 

Ļaut laikam sev kalpot 

"Viņi mēģina nekontrolēt laiku," par ķīniešiem saka franču filozofe Kristine Kaijola (Christine Cayol), kas jau 17 gadus dzīvo Pekinā un sarakstījusi grāmatu "Kāpēc ķīniešiem ir laiks?" (Pourquoi les Chinois ont-ils le temps?). Pēc viņas rakstītā, ķīnieši ir tikpat smagi strādājoši kā rietumnieki, tomēr viņi krietni retāk skatās pulkstenī. "Ķīniešiem laiks ir plūstošs un mainīgs. Viņiem tas nav nekas pārsteidzošs - pēdējā mirklī mainīt visus plānus," intervijā holandiešu laikrakstam NRC Handelsblad skaidro filozofe. "Ja tu ar kādu esi norunājis tikšanos, nekad nav zināms, vai tā patiešām notiks. Un, ja prasi ķīnietim ieplānot tikšanos pēc trīs nedēļām, viņš uz tevis skatīsies, it kā tu runātu par trim gadiem." 

Tā vietā ķīnieši "žonglējot ar momentiem" un nebaidoties mainīt plānus atkarībā no situācijas. Tā tad arī ir brīvības forma, kur neviens pienākums nav akmenī cirsts un laiks ir kalps, nevis saimnieks.

"Nedēļas sākumā manā dienaskārtībā ir tukši laukumi, kas ar laiku paši piepildās," stāsta K. Kajola. "Es ļauju lietām pašām notikt. Tā ir viena no skaistākajām dāvānām, ko Ķīnas kultūra ir man sniegusi."

Gādāt par varu

Kāds varai sakars ar laiku?  Pirms pieciem gadiem Journal of Experimental Social Psychology publicēja pētījumu ar daiļskanīgu nosaukumu The power to control time (Vara kontrolēt laiku). Tajā Kalifornijas Universitātes Bērklijā pētnieki analizēja, kā laika izjūtu ietekmē būšana pie varas. Un viņi atklāja – jo vairāk kādam ir varas, jo viņam vairāk šķiet, ka laika ir pārpārēm. Kā iemeslu, kāpēc vara rada šādu laika izjūtu, pētījuma autori piemin sajūtu, ka tu kontrolē dzīvi vai vismaz daudzus tās aspektus, tā "pārmetas" arī uz laiku.

Nu ne velti priekšniekiem parasti liekas, ka "to projektiņu" jau var pāris stundās dabūt gatavu, kamēr realitātē pie tā ir nedēļu jāstrādā.

Starp citu, pirms astoņiem gadiem tajā pašā žurnālā publicētā pētījumā tika norādīts, ka pie varas esošie sliecas nepietiekami novērtēt laiku, kas ir nepieciešams uzdevuma veikšanai. 

Mazākās pretestības ceļš

Mēs dzīvojam t.s. lineārā laika kultūrā, kur, kā to lieliski aprakstījis Ričards Lūiss (Richard Lewis), lingvists un starpkultūru eksperts, dzīve ir kā ceļš, kas beidzas ar nāvi. "Mēs iedomājamies sevi kā ceļiniekus, kam aiz muguras redzam nostaigāto gabalu (pagātne), un sev priekšā – nākotnes vēl neiemīto taku," viņš skaidro rakstā internetvietnē Business Insider. Savukārt vairāku Tālo Austrumu kultūru laika uztvere ir cikliska. "Ciklisks laiks tiek skatīts nevis kā taisns ceļš, kas beidzas pie horizonta, bet kā līkumaina taka, kas gada laikā mūs vedīs cauri ainavām un apstākļiem, kas ir ļoti līdzīgi tam, ko mēs tagad piedzīvojam." Iepretim lineārā laika kultūrām laika te nekad nav par maz.

Austrumos ir pat teiciens, ka tad, kad Dievs radīja laiku, viņš to radīja pārpārēm. Šāda laika izjūta ir arī noteikusi, kā šīs kultūras tiek galā ar problēmām. Kamēr rietumnieki, kam laiks ir deficīts, visu grib izlemt un atrisināt pēc iespējas ātrāk, aziātiem laiks ir kā dīķis, kam pakāpeniski var apiet apkārt.

Šī metafora realitātē nozīmē to, ka tā vietā, lai uzreiz ķertos pie problēmas risināšanas, vispirms tai vairākas dienas vai nedēļas "apstaigā apkārt", skaidro R. Lūiss. "Pēc adekvāta pārdomu laika A, D un F uzdevumi patiešām izrādīsies risināmi, savukārt B, C un E var klusiņām atmest. Pilnas ainas apcere arī atklās, ka uzdevums G, par ko sākumā pat nenojauta, izrādīsies tagad vissvarīgākais." Vai gan reti mēdzam secināt, ka, ja vien es to būtu toreiz zinājis, lietas tagad izskatītos pavisam citādas? Taču, neskatoties uz to, tāpat katru dienu saule aust un riet, gadalaiki nomaina cits citu, paaudzes nomaina cita citu, raža tiek ievākta, nodokļi maksāti un akciju vērtība ceļas un krītas. "Pat amerikāņi šo lietu kārtību nespēs izmainīt un jo īpaši ne, steidzinot lietas," ironiski piezīmē R. Lūiss. 

Informācijai

Kā uztveram laiku?

• Lineāri
  Tās ir kultūras, kas ir orientētas uz tuvāko nākotni. Izteikti šī laika kultūras pārstāvji ir amerikāņi, šveicieši, vācieši, principā – visa Rietumpasaule, kas vairāk uz ziemeļiem atrodas, un tostarp ir arī Latvija un Igaunija (pēc Lūisa modeļa). Laiks te skrien vēja spārniem, un, ja gribi gūt no tā kādu labumu, ir ātri jākustas. Pagātne lai paliek pagātnē, bet tagadni var nosvērt, iepakot un likt tai darboties tūlītējas nākotnes labā. Laiks tiek lieki šķērdēts, ja netiek pieņemti lēmumi vai kas aktīvi darīts.
• Multiaktīvi vai polihroniski
  Jo vairāk lietu vienlaikus šis cilvēks var darīt, jo laimīgāks un piepildītāks viņš jūtas. Šī laika kultūras pārstāvji nav diez ko ieinteresēti shēmās, grafikos vai punktualitātē. Tagadne viņiem šķiet daudz aizraujošāka nekā kaut kādu shēmu ievērošana. Pie šīs grupas pieder spāņi, itāļi, arābi, kas nepārtrauks sarunu, pat ja laiks būs iztērēts vai dienaskārtība brēks par citu uzdevumu. Lineārās kultūrās laiks ir objektīvs (sekunde, minūte), kamēr multiaktīvās – subjektīvs, ko var manipulēt, mīcīt un staipīt neatkarīgi no tā, ko par to saka pulkstenis.
• Cikliski
  Ne tikai laiks, bet arī dzīve ir ceļš, kas ved līkumu līkumiem, un ainas, kas paveras, mēdz atkārtoties. Galu galā saule aust un riet katru dienu, vai ne? Šīs kultūras laiku redz nevis kā kaut ko, kas paskrien garām uz neatgriešanos, bet gan kā kaut ko, kas pa riņķi atgriežas, kur ir tās pašas iespējas, tie paši riski un briesmas atkal sevi pieteiks, tikai mēs tad būsim jau tik un tik dienu, nedēļu un mēnešu gudrāki. 

Avots: Richard Lewis, Business Insider

Vai mēs jūtam laiku?

• To 1962. gadā gribēja uz savas ādas pārbaudīt franču ģeologs Mišels Sifrs (Michel Siffre), kas izdomāja kādu krietnu laika sprīdi pavadīt vientulībā tumšā alā. Saule, pēc kā varētu noteikt laika ritumu, tur neiespīdēja. Viņš pavadīja savas dienas lasot un rakstot, guļot un ceļoties, vadoties pēc tā, ko ķermenis gribēja. Pēc 35 dienām, pēc viņa skaitījuma, viņš nolēma pašizolāciju izbeigt, lai atklātu, ka alā pavadijis 60 dienas.

Avots: Atlantic