Vienlaikus izdzert krūzi kapučīno, izlasīt vēstuli, parunāt pa telefonu un notviterot komentāru – vai to vari? Ja bez mazākās piepūles un misēkļiem kāds spēj piekopt šādu multidarbošanos, lai tik turpina, bet, ja tas nekādi nesanāk, nav vērts nemaz mēģināt to iemācīties, jo tur patiesībā nav, ko skaust. «Cilvēki, kas visaktīvāk piekopj multidarbošanos, sliecas būt impulsīvi piedzīvojumu meklētāji, pārāk augstās domās par savu multidarbošanās spēju un mazāk spējīgi faktiski multidarboties,» tā secināts PLOS One publicētajā Jūtas universitātes pētījumā. Tie bija secinājumi, pie kuriem pētnieki nonāca, studentu grupai liekot novērtēt 100 punktu skalā savu multidarbošanās spēju un pēc tam veicot vairākus kognitīvos testus, kā arī atsevišķi novērtējot studentu impulsivitāti un piedzīvojumu kāri. Tie, kuri vissliktāk tika galā ar kognitīvajiem testiem, reālajā dzīvē bija izteiktākie multidarboņi, viņu impulsivitāte un piedzīvojumu kāre bija ļoti izteikta, savukārt 25% labākie testu rezultāti piederēja tiem, kuri vismazāk multidarbojās. Te svarīgi piebilst, ka pētījums tika veikts ar studentiem, tātad vecumā, kad prātīgums nav izteiktākā rakstura iezīme, un nav zināms, vai māmuļas – multidarbones arī būtu vienlīdz impulsīvas un negudras.
Koncentrēties uz koncentrēšanos
Tomēr skaidrs, ka multidarbošanās atstāj būtisku ietekmi uz mūsu smadzenēm un veidu, kā apejamies ar informāciju. Izskatās, ka rezultāts nav diez ko pozitīvs.
Kā norāda internetžurnāls Quartz, multidarbošanās vispirms nozīmē nevis vairāku lietu darīšanu vienlaikus, bet gan ātru pārslēgšanos no viena uzdevuma uz otru. Šāda mentāla balansēšana starp dažādām darbībām aktivizē tās smadzeņu daļas, kas specializējas vizuālajā pārstrādē un fiziskajā koordinācijā, vienlaikus nostumjot maliņā tos reģionus, kas saistīti ar atmiņu un mācīšanos. «Mēs koncentrējamies uz koncentrēšanos, un no tā cieš tas, kā dēļ mums vispār bija jākoncentrējas,» raksta grāmatu autors Valters Kirks (Walter Kirk) savā lieliskajā rakstā The Autumn of Multitaskers žurnālam Atlantic.
Vairāki pētījumi norāda, ka multidarbošanās palielina ar stresu saistīto hormonu līmeni. Palielināts kortizola un adrenalīna līmenis savukārt «novalkā» mūsu bioķīmisko sistēmu, kā rezultātā novecojam agrāk. Taču tas ir ilgtermiņā, savukārt īstermiņā multidarbošanās rezultējas apjukumā, nogurumā un haotiskā domāšanā. «Ironiski, bet multidarbošanās pamatmērķis – izdarīt vairāk mazākā laikā, izrādās, ir nepiepildāms,» turpina V. Kirks. «Patiesībā multidarbošanās palēnina mūsu domāšanu. Tā liek mums saskaldīt konkurējošos uzdevumus mazos gabaliņos, salikt tos dažādās kaudzēs, tad meklēt kaudzi, kas mums ir vajadzīga, paņemt mazo gabaliņu, pārskatīt noteikumus, kā salikt gabaliņus atpakaļ vienā veselumā, un tad mēģināt to izdarīt, bieži vien ar nožēlojamu rezultātu.»
150
Vidēji tik reižu dienā cilvēks ieskatās telefonā
15
Par tik punktiem uz laiku samazina IQ īpaši aktīva multidarbošanās
650
Tik miljardu ASV dolāru gadā vidēji izmaksā uzmanības deficīts ASV. Tas aprēķināts, ņemot par pamatu datus, ka 28% kantora darbinieka laika tiek zaudēts, lai tiktu galā ar multidarbošanos un iejaukšanos.
Quart
No pieraduma patoloģijā
Jo labākus rezultātus sasniedzam multidarbošanās jomā, jo mazāk radoši problēmu risinātāji kļūstam. Nikolass Kars (Nicholas Carr) grāmatā The Shallows raksta, ka multidarbonis «drīzāk paļausies uz konvencionālām idejām un risinājumiem, nekā izaicinās tās ar oriģinālu ideju».
Mēs kļūstam tādi kā datori: ātri un efektīvi uzdevumu pildītāji. Pat termins multitasking ir nācis no datorpasaules. Tas pirmo reizi parādījās 1965. gadā un tika attiecināts uz datora spēju veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi. Tikai ap 90. gadiem multidarbošanos kopā ar jaunajām tehnoloģijām sāka attiecināt arī uz cilvēku pasauli.
Patiesībā gadžeti multidarbošanos ir pārvērtuši no pieraduma patoloģijā. Ņemsim par piemēru mani: es sāku rakstīt šo rakstu, bet pēc trim minūtēm un piecām sekundēm ne no šā, ne tā jau atvēru Facebook lapu, un ne jau raksta nolūkos. Trīs minūtes un piecas sekundes nav nejauši izvēlēts laiks šajā piemērā, jo Kalifornijas universitātes pētnieces Glorijas Markas (Gloria Mark) pētījumos tieši tas bija vidējais laiks, kad cilvēki pārslēdzās uz citu aktivitāti, un vismaz pusē gadījumu tas bija pašu iniciēts. Tehnoloģijas šādu pārslēgšanos ir padarījušas supervienkāršu, jo, ja man būtu jāraksta ar rakstāmmašīnu, Facebook vietā tad kalpotu grāmatplaukts vai bibliotēka un diezin vai es tur atrastos pat pēc stundas drukāšanas ar rakstāmmašīnu.
Šāda pašiniciēta pārtraukšana tiek skaidrota ar biheiviorismā ieviesto psiholoģisko terminu «neregulārais pastiprinājums» (intermittent reinforcement). Teiksim, ja dod prēmiju par katru paveikto pienākumu, tev tas patiks, bet drīz vien tu varētu arī zaudēt interesi. Taču, ja tev dod prēmiju par katru trešo, sesto vai otro veikto pienākumu, kļūsi no šīs sistēmas absolūti atkarīgs. Šajā tīrajā skinnerismā (no slavenā amerikāņu psihologa, biheiviorsima virziena pārstāvja B. F. Skinnera) ir balstīta arī visu sociālo mediju būtība, kāpēc tie mēdz būt tik atkarību raisoši. Šādu t.s. pastiprināto uzvedību ir ļoti grūti lauzt, un tā darbojas ne tikai ar pozitīvu, bet arī negatīvu «stimulu». G. Marka žurnālam Fast Company norāda, ka tāpēc cilvēkiem, kuri bieži ir tikuši traucēti, izveidojas ne tikai zema uzmanības noturība, bet, ja nav ārēju traucējumu, viņi paši sāk sevi «traucēt».
Multidarbonis vienkārši vairs nespēj fokusēties uz vienu lietu, tāpēc multidarbošanās arvien biežāk tiek saistīta ar uzmanības deficīta sindromu.
G. Marka ir pārliecināta, ka multidarbošanās padara mūsu domāšanu paviršu.
«Nav iespējams domāt dziļi, ja ik pa desmit minūtēm cilvēki pārslēdzas no viena konteksta uz otru,» viņa norāda intervijā Fast Company. «Tik īsā laika sprīdī nav iespējams sasniegt plūsmas stāvokli (flow – psiholoģisks termins, kas apzīmē pilnīgu iegremdēšanos attiecīgajā aktivitātē). Kad rakstu pētījumu, man vajag vismaz pāris stundu, lai es sāktu radoši domāt. Ja ik pa desmit minūtēm man būtu jāpārslēdzas, es vienkārši nebūtu spējīga dziļi pārdomāt to, ko daru.»
Divi tūkstoši reižu
Tomēr ne visa multidarbošanās ir vienlīdz kaitīga. Ja kaut ko spējam veikt automātiski, nedomājot, tad vēl viena papildu aktivitāte nekaitēs.
Teiksim, mazgāt netīru kafijas tasi un vienlaikus runāt pa telefonu var tiešām saukt par efektīvu multidarbošanos, savukārt tāda nebūs Facebook laika joslas lasīšana kopā ar runāšanu pa telefonu, jo šīs abas aktivitātes pieprasa domāšanu (vismaz mazliet!). Tomēr Mičiganas universitātes profesors Deivids Meijers (David Meyer) ir pārliecināts, ka divas lietas ar gana praktizēšanos var iemācīties darīt paralēli. «Gana» gan šeit nozīmē vismaz divus tūkstošus reižu.
