Vidzemes biznesa enerģijas vilnis žurnālā Biznesa Plāns

Laikraksta Dienas Bizness reģioniem veltītā izdevuma Biznesa Plāns Vidzemes numurā esam uzsvēruši kopā darbošanos. Jauda, kas rodas, saliekot vairākas galvas kopā, rada mērķtiecīgas enerģijas vilni.

Izdevuma pirmās lapas:

Tāpat kā dziesmusvētku skaņa rodas, piedaloties visam kopkorim, arī reģionu nākotne ir atkarīga no darbošanās kopā. Vidzemnieki ir piemērs tam, kā tas darbojas praksē, žurnāla ievadā raksta laikraksta Dienas Bizness galvenā redaktore Līva Melbārzde.

Vidzemes novatoriskajos uzņēmumos, kuros viesojās Biznesa Plāns, jaušama spēka lauka izplešanās. Izaugsmes stari laužas – kā nu kurā gadījumā – ārpus Vidzemes, Latvijas un Eiropas. No akustiskajām plātnēm Jaunlaicenē un monitoringa ierīcēm Burtnieku novadā līdz pasaules līmeņa autobūves produktiem Valkā. No dārzeņu ūdens Raunā līdz notekūdeņu noslēpumiem Valmierā. Vidzemes inovatīvāko produktu tapšanas procesu fotokolāžās iemūžinājis Biznesa Plāna fotogrāfs Matīss Markovskis.

Cēsīs trīs entuziasti no jauna uzcēluši valsts nozīmes arhitektūras pieminekli – Vanadziņa māju, no kuras pāri bija palikušas tikai ieejas kāpnītes. Restorāna H. E. Vanadziņš Ziemeļu restorāns un viesnīcas Vanadziņa māja saimnieki ir Madara Intenberga, Normunds Brēmers un Ansis Skrabulis. Viņi ir līdzīpašnieki un kolēģi mēbeļu ražošanas uzņēmumā Wenden Furniture Jaupiebalgā, un arī patiesi draugi ārpus darba. Vanadziņa nams ir Wenden Furniture «blakus produkts». Pamazām kļūstot par gardēžiem un dzīves baudītājiem, radusies sajūta, ka vajag pašiem savu vietu. «Domājot par to, mēs absolūti nebijām paredzējuši ko tādu, kas ir sanācis!» Iegādājoties īpašumu Rīgas ielas malā, noskaidrojās, ka te var būvēt vienīgi identisku ēku tai, kāda te reiz bija stāvējusi – vecs koka arhitektūras meistardarbs, viens no ievērojamākajiem namiem Cēsu vēsturē, kas pilsētā bija iesaukts par Vanadziņa māju. Līdz ar to bija jāatmet visas ieceres par izsapņoto restorāna veidolu, jo atlika tikai viena iespēja – pēc iespējas autentiski kopēt veco.

Lai gan Kaņepīšu saimnieki Guntars un Dita Antoniji graudu pārstrādē izmanto vairāk nekā gadsimtu vecas iekārtas, tomēr salīdzinoši nelielās saimniecības rosība nozarē sacēlusi īstu miltu vētru. Pirmkārt, kvalitātes dēļ. Pārtikas rūpniecībā kvalitātes jēdziens mūsdienās ir aplam novalkāts, pamatā ar to saprotot industrijas interesēs balstītus faktorus par produkcijas «tīrību» un rutīnā atstrādātu viendabīgumu. Kvalitātes jēdziens vairs neietver tādas industrijai netveramas lietas kā sevišķas garšas īpašības vai produktu enerģētika. Līdz ar to kvalitātes scepteris jēdziena plašākajā nozīmē, nevis tikai no uzraugošās ierēdniecības skatu punkta uz to raugoties, pašlaik ir labāko bioloģisko audzētāju un pārstrādātāju rokās. Tieši ar šo – par nozari atbildīgo dienestu ierēdņu dokumentos neaprakstīto – kvalitāti, kas dažkārt patiešām ir netverama un vienkārši jābauda ēdot, īpaša ir Kaņepīšu produkcija. No tīras zemes nākusi, bez pesticīdiem un mākslīgajiem mēslojumiem nobriedusi, gandrīz arhaiskā veidā sagatavota un bieži pa tiešo pircēju rokās nonākusi.

Parunu par to, ka trakajiem pieder pasaule, var pielaikot Valaiņu ģimenei Vidzemes un Latgales satikšanās punktā Lubānā. Katrs par sevi viņi ir amatnieki, bet, kopā ņemti, sparīgs cerību staru kūlis nomaļās pilsētiņas pastāvēšanai. «Dzīvojot laukos, šādā nostūrī, jābūt universālam. Jāprot darīt viss un ļoti daudz jāpaļaujas uz saviem spēkiem, jo mūsu šeit ir maz,» saka Māris Valainis. Kopā ar Lubānas vidusskolas jauniešiem Māris izveidojis dabas taku Vidzemes un Latgales robežupes Aiviekstes krastā kā atsauci uz akmens laikmeta apmetnēm Lubāna līdzenumā. Nesen izveidota loka šautuve, un tas ir tikai viens no pieciem projektiem, ko aizvadīto dažu gadu laikā realizējušas Lubānas attīstībā ieinteresētās biedrības Aiviekstes ozoli un Aborieši. Jaunākais projekts ir veloceliņa izveide uz vecās dzelzceļa līnijas. Mārim ir unikāla prasme savām idejām aizraut līdzi citus.