Meklēšanas rezultāti

26. pants. Tiesību strīdu izšķiršana

(1) Ja izlīgšanas komisijā netiek panākta vienošanās tiesību strīdā, tas izšķirams tiesā vai šķīrējtiesā. (2) Tiesai ir pakļauts jebkurš tiesību
var rasties starp darba koplīguma pusēm, – nodošanu izšķiršanai šķīrējtiesā. Līgums par strīda nodošanu izšķiršanai šķīrējtiesā slēdzams rakstveidā. Šo
vienošanās tiesību un/vai interešu strīdā, kas izriet no darba koplīguma attiecībām vai ir ar tām saistīts, to izšķir tiesā vai šķīrējtiesā Latvijas
tiesā vai šķīrējtiesā. Saskaņā ar Darba strīdu likuma 12. panta pirmo daļu puses var vērsties tiesā viena mēneša laikā, ja kolektīvais tiesību strīds
šķīrējtiesā, ja puses par to ir vienojušās darba koplīgumā vai ir atsevišķa vienošanās. Komentē Rita Dindune (2) DL 26. panta otrajā daļā uzskaitīti prasījumi

konfidenciālā rakstura izriet arī pienākums paturēt noslēpumā pašu faktu par pušu strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā. Praksē bieži vien tieši šķīrējtiesas procesa
skaitu, šķīrējtiesas valodu un tamlīdzīgi. Arī procesa laikā šķīrējtiesa dos pusēm lielāku rīcības brīvību, nekā tas tiek ļauts tiesas procesa
vai ad hoc šķīrējtiesu. Institucionāla šķīrējtiesa ir tāda šķīrējtiesa, kura ir izveidota institūcijas veidā, kurai ir savs šķīrējtiesas reglaments
vienoties par šķīrējtiesnesi – tādā gadījumā to parasti ieceļ pati šķīrējtiesa. Institucionālas šķīrējtiesas piemēro arī maksu par saviem pakalpojumiem. Ad
hoc šķīrējtiesa savukārt ir tāda šķīrējtiesa, kas tiek izveidota konkrētajam pušu strīdam. Tā nav piesaistīta konkrētai institūcijai – neviena

šķīrējtiesā (sk. DL 26. panta komentāru). Ja darba koplīgumā atsevišķi nav noteikta kārtība par strīdu izskatīšanu, to izskata Latvijas Republikas
daļa, kas nosaka: ja šāda kārtība nav noteikta, kolektīvais interešu strīds izšķirams ar samierināšanas metodi vai šķīrējtiesā. Tomēr arī šādā situācijā
pirmā daļa). Kolektīva interešu strīda izšķiršana šķīrējtiesā ir strīda izšķiršanas metode, kas paredz, ka trešā, neitrālā puse ir pilnvarota pieņemt

vai šķīrējtiesā. Attiecībā uz minēto ir jānorāda būtiska atšķirība strīdu risināšanai – ja vispārējās jurisdikcijas tiesai ir trīs instances, proti: rajona
, un tie stājas spēkā to pieņemšanas dienā (Šķīrējtiesas likuma 51.pants). Tātad, vienojoties par strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā, ir jāņem vērā
puse meklē dažādus iemeslus, lai atkāptos no strīda risināšanas šķīrējtiesā vai lai apgrūtinātu un sarežģītu strīda risināšanu šķīrējtiesā.

izšķiršanu šķīrējtiesā, jo tās, pretēji tiesai, parasti nav saistītas ar kādas valsts tiesību aktu piemērošanu. Eiropas līgumtiesību principi savukārt
palātas šķīrējtiesa (ICC International Court of Arbitration – angļu val.), kas šobrīd gadā izskata ap 400–500 strīdu[8], ir norādījusi, ka 2001.–2002. gadā
Tirdzniecības un rūpniecības palātas starptautiskā šķīrējtiesa (Международный коммерческий арбитражный суд при Торгово-промышленной палате Российской Федерации
– krievu val.), Stokholmas Tirdzniecības palātas šķīrējtiesa (Arbitration Institute of the Stockholm Chamber of Commerce – angļu val.), Londonas
šķīrējtiesa (London Court of Arbitration – angļu val.) un citas[10], kas liecina par šo principu piemērošanas izplatību. Statistikas dati diemžēl nav

pārrunu ceļā, tad strīds tiks nodots šķīrējtiesā X. Piemērs Šķīrējtiesas nolēmumā ir secināts, ka SIA «A» kā pasūtītājs ar «B» kā uzņēmēju noslēdza
no būvniecības līguma un skar to vai tā pārkāpšanu, tiks galīgi izšķirts šķīrējtiesā X. Pēc tam, kad iekārtai bija jādarbojas saskaņā ar būvniecības
ģenerālklauzulas spēkā neesamību, jo, nespējot strīdu atrisināt savstarpējo pārrunu ceļā, SIA «A» griezās šķīrējtiesā X ar prasības pieteikumu par līgumsoda
un zaudējumu piedziņu. Konkrētajā gadījumā šķīrējtiesa X, saņemot SIA «A» prasības pieteikumu par konkrētas naudas summas piedziņu no SIA «B», pieņēma
izskatīšanu šķīrējtiesā. Tajā pašā datumā minēto lēmumu šķīrējtiesa X nosūtīja lietas dalībniekiem. Saņemot lēmumu no šķīrējtiesas X, kurā cita starpā

Pusēm ir jāvienojas par strīda risināšanu vai nu tiesā, vai šķīrējtiesā. Mediācijai un citām alternatīvo strīdu risināšanas metodēm nepiemīt
ir jārisina šķīrējtiesā. Izvēloties strīdu risināšanas veidu, jāraugās, lai tiesas vai šķīrējtiesas nolēmums ir izpildāms valstīs, kur atrodas otra puse
, gan šķīrējtiesā, jo ES pastāv procedūras tiesu un šķīrējtiesu nolēmumu starpvalstu atzīšanai un izpildei. Ja otra puse savukārt atrodas ārpus ES
par efektīvāko un nereti tam ierastāko un tāpēc ērtāko strīdu risināšanas veidu. Piemēram, Ķīnā komercstrīdi galvenokārt tiek risināti šķīrējtiesā
, izvēloties strīdus risināt Ķīnas šķīrējtiesā, vispirms jākonsultējas ar juristu, kas pārzina Ķīnas šķīrējtiesu sistēmu. Juristi no Izraēlas

495. panta pirmā daļa noteica, ka «[p]ar strīda pakļautību lemj pati šķīrējtiesa […]». No vienas puses, varēja uzskatīt, ka norma nav problemātiska
, ka par pakļautību lemj tikai pati šķīrējtiesa. No otras puses, varēja uzskatīt, ka pati norma pārkāpj Satversmē un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā

tika iesniegts šķīrējtiesā. Jaunais Šķīrējtiesu likums[10], kas stājies spēkā 2015.gada 1.janvārī, palīdz izvairīties no šādām situācijām. Tas nosaka
, ka pienākums informēt atbildētāju par procesu ir šķīrējtiesai, nevis prasītājam, kā tas bijis līdz šim. Šķīrējtiesa sagatavotos dokumentus (spriedumus, lēmumus
problēmu, kad šķīrējtiesa vai šķīrējtiesneši ir lojāli prasītājam, tādējādi, neņemot vērā atbildētāja iebildumus, taisa prasītājam labvēlīgu spriedumu
neatbilst Šķīrējtiesu likuma prasībām, šķīrējtiesa netika izveidota vai šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai Šķīrējtiesu