Emocijas darba vidē

Pagājušā gadsimta pieņēmumi, uzskati, pieradumi un paradumi pamazām transformējas, un vietā nāk jauni. Līdz ar jauno paaudzi un milzīgo informācijas apjomu un pieejamību, mainās arī normas un rakstītie un nerakstītie likumi gan uzņēmumos, gan ārpus tiem. Tas attiecas arī uz emocijām un emociju paušanu darba vidē.

Vēl joprojām daudzos uzņēmumos par "emocijām" nerunā, jo pastāv uzskats, ka emocijām darba vidē nav vietas un tās nav pieņemamas, ka tās var paust tikai ārpus darba vides. Uzreiz būtiski minēt, ka nav "pareizas" formulas, kā ir jābūt un kā ir pareizi. Taču būtiski uzsvērt:

Esot uzņēmuma vai komandas vadītajam, ir lieliski jāorientējas cilvēku psiholoģijā, lai izprastu un spētu strādāt ar savu komandu.

Tajā skaitā ir jāzina par emocijām un to lomu motivācijas, apmierinātības ar darbu, lojalitātes un produktivitātes kontekstā.

Emocijas ir pilnīgi normāla cilvēku reakcija uz dažādiem stimuliem, kas var būt gan ārēji, gan iekšēji. Izlikties, ka emociju nav, ka tās mūs darba vidē neskar, būtu neadekvāti. Tas līdzinātos situācijai, kad telpas ir pilnas ar uguni un dūmiem, bet visi sēž un turpina strādāt tā, it kā nekas nebūtu noticis. Emocijas var ietekmēt savstarpējo darbinieku attiecības, darba izpildi, klientu apkalpošanas kvalitātes līmeni, darbinieka emocionālo labizjūtu, ietekmēt kopējo atmosfēru kolektīvā, u.c.

Emocijas spēj ietekmēt mūsu lēmumus, rīcību un reakcijas un spēju pielāgoties mainīgajām prasībām, kolektīvam, pienākumiem u.c.

Piemēram, dusmas, var izpausties kā kliegšana un durvju aizciršana, taču dusmas var izpausties arī kā pārmērīga kritizēšana – uzņēmuma, atsevišķu kolēģu vai viņu sniegumu kritizēšana. Dusmas var izpausties kā pārmērīgs sarkasms vai regulāra sapulču kavēšana, informācijas nenodošana, darbu kavēšana, kas ietekmē citu cilvēku darba veikšanu. Diemžēl dusmas nereti tiek "aiznestas" uz mājām, kur dusmu reakcijas var izpausties uz bērniem un pārējiem ģimenes locekļiem.

Sapulces laikā, piemēram, cilvēks var izjust visdažādākās emocijas, sākot ar prieku, beidzot ar dusmām. Emocijas var būt vāji izteiktas vai ļoti spēcīgas. Tās var tikt izpaustas vai apspiestas. Emocijas savā būtībā ir spilgti un īslaicīgi pārdzīvojumi, taču, atceroties pārdzīvoto situāciju, kurā, piemēram, kāds mūs ir apkaunojis, mēs spējam šīs emocijas "atdzīvināt" un pārdzīvojam tās vēlreiz un vēlreiz Vadot mācības klientu apkalpošanas speciālistiem, parasti to salīdzinu ar ugunskuru, kur emocijas ir kā ugunskurs, kas deg un pats nodziest pēc brīža, taču mēs mēdzam piemest malkas pagali (uzkurinām sevi ar atmiņām un savām domām) un neļaujam ugunskuram jeb emocijām "apdzist".

Lai spētu strādāt ar savām emocijām, pirmām kārtām ir būtiski tās apzināties un atpazīt.

Tas ir pirmais solis, ko iesaka veikt, lai attīstītu emocionālo intelektu sevī – spēt saprast, ko es šajā brīdī izjūtu – dusmas, bailes, skumjas, bēdas, prieku, laimi, pārsteigumu, mīlestību u.c.

Īpaša uzmanība ir jāvelta tiem kolēģiem, kuri ikdienā strādā aci pret aci ar klientiem. Jo klientu apkalpošana "pieprasa" augstāku emocionālo darbu (emotional labour), kad, neskatoties uz savu reālo emocionālo noskaņojumu, darbiniekam ir jāpauž smaids un tāda uzvedība, kas atbilst labai klientu apkalpošanai (Hochschild, 1983; Grandey, Alicia, 2000).

Ko tu kā vadītājs darītu, ja sapulces laikā kāds no taviem darbiniekiem sāktu raudāt? Un šajā brīdī pat nav svarīgi, kāds ir iemesls. Fakts ir tāds, ka nepārprotami tiek pausts kāds pārdzīvojums. Un te sākas interesantākais… jo manā profesionālajā pieredzē vadītāji (un ne tikai) atzīst, ka viņi nemaz nezina, kā rīkoties tādā situācijā, un vēlas ātri doties prom vai ignorēt šos emocionālos pārdzīvojumus. Ko darīt? Runāt par to? Apskaut cilvēku? Pagaidīt, kamēr viņš paraud? Ignorēt un turpināt sapulci? Mēs pat dažkārt nezinām, kā rīkoties šādā situācijā ar sev tuvajiem, saviem vecākiem, dzīvesbiedriem un bērniem, ar kolēģiem ir vēl grūtāk. Raudošs kolēģis ir acīmredzams emocionāls pārdzīvojums, bet katru dienu ir daudz neredzamu emociju – kāds ir dusmīgs, un nevienam par to nav ne jausmas, jo kolēģis to neizrāda. Kāds kolēģis ir vīlies, jo nav saņēmis pateicību, ko bija gaidījis un sāk aizvien vairāk tenkot un negatīvi runāt par uzņēmumu ar pārējiem uzņēmuma darbiniekiem.

Katram no mums ir jānodefinē, kāda ir mana iekšējā attieksme pret emocijām un emociju izpaušanu.

Vai es izpaužu emocijas? Vai es spēju atpazīt savas emocijas? Kā es rīkošos situācijās, kurās atpazīšu emocionālos pārdzīvojumus savos kolēģos?

Vairāk par emocijām, emocionālo inteliģenci Zane Veinberga stāstīs DBHUB rīkotajā seminārā Emocijas darba vietā

Lai pieteiktos, klikšķiniet šeit.