Investīciju strīdu izskatīšanas reforma aktualizē tiesu specializāciju
Šā gada janvārī 22 Eiropas Savienības valstis, arī Latvija, ir parakstījušas deklarāciju par starpvalstu investīciju aizsardzības līgumiem (Bilateral Investment Treaty jeb BIT), kas faktiski izbeidz līdzšinējo investīciju strīdu risināšanas kārtību ES dalībvalstu starpā. Tas nozīmē, ka investīciju strīdu gadījumos ES valstu uzņēmējiem ir zudusi iespēja savu taisnību meklēt ārpus strīdā ieinteresētās valsts teritorijas (līdz šim šādus strīdus skatīja ICSID šķīrējtiesa Vašingtonā). Nekāda jauna sistēma par investoru strīdu izskatīšanu pret valsti radīta nav – minētā deklarācija mudina dalībvalstis šādus strīdus risināt savas jurisdikcijas ietvaros. Tas nozīmē, ka Latvijas tiesās varētu nonākt apjomīgi un komplicēti saimnieciska rakstura strīdi, kuru izskatīšana, visticamāk, būtu nododama tiesnešiem ar īpašu specializāciju vai specializētai ekonomisku jautājumu tiesai.
ES dalībvalstu lēmums par investīciju strīdu risināšanas kārtības maiņu ir pieņemts pēc 2018. gada martā Eiropas Savienības Tiesas pieņemtā sprieduma, ar kuru tika atzīts, ka ES dalībvalstu noslēgtajā divpusējā investīciju aizsardzības līgumā paredzētā šķīrējtiesas klauzula neatbilst ES tiesībām. Šo lietu tiesa skatīja pēc Slovākijas valsts lūguma – Slovākija bija zaudējusi investīciju strīdā Nīderlandes uzņēmumam Achmea BV, taču uzskatīja, ka šķīrējtiesa kā strīda izskatīšanas mehānisms neatbilst ES tiesību normām. Deklarācija faktiski nozīmē to, ka jaunas tiesvedības pret ES dalībvalstīm uzsāktas netiks, bet noslēgtie BIT līgumi tiks izbeigti līdz šā gada decembrim. Kopumā ES ir spēkā vairāk nekā 190 šādi līgumi. Visai neskaidrs ir jautājums par agrāk iesākto tiesvedību tālāko virzību un spriedumu izpildi.
Ir saprotams, ka tiesvedības pret valsti, kas investora tiesību aizskāruma pierādīšanas gadījumā var beigties ar daudzu desmitu miljonu prasības apmierināšanu, ir nepatīkams brīdis pie varas esošajiem politiķiem. Šādi spriedumi parasti nonāk mediju uzmanības lokā, nākas meklēt finansējumu sprieduma izpildei jau tā saspringta budžeta apstākļos. Šķiet, ka piemērot elektrošoku visām ārvalstu investoru esošajām un potenciālajām prasībām pret valsti ir nodokļu maksātāju interesēs. Tomēr, vērtējot tālāko notikumu iespējamo attīstību, viss nemaz nav tik vienkārši.
Pirmkārt, ja ES valsts investoram būs liela interese ieguldīt kādā no deklarāciju parakstījušajām 22 ES dalībvalstīm, tas vienmēr var izveidot uzņēmumu kādā no valstīm, kas akceptē BIT līgumus, un veikt ieguldījumus no tās. Investīciju aizskāruma gadījumā prasība tik un tā tiks vērsta pret valsti, kas, piemēram, būs investoru diskriminējusi vai kā citādi aizskārusi tā tiesības.
Otrkārt, ja kāda valsts konsekventi neievēro vispārpieņemtus principus investīciju tiesību aizsardzībā, visticamāk, investori šādā valstī atturēsies veikt ieguldījumus. Un tas nonāk tiešā pretrunā ar nodokļu maksātāju interesēm.
Jāatceras, ka vairumā gadījumu valstis sacenšas par apjomīgu investoru ienākšanu, kas nozīmē gan jaunas darba vietas, gan saistīto nozaru attīstīšanos, gan arī nodokļu nomaksu. Katrs starptautiski izskanējis gadījums par investora tiesību aizskārumu būs brīdinājuma signāls citiem investoriem.
Šķīrējtiesa kā strīdu izskatīšanas mehānisms ir norādīta praktiski visos BIT, Latvijas gadījumā runa ir par vairāk nekā 40 noslēgtiem starpvalstu līgumiem. Ja uz investoriem no ES dalībvalstīm (deklarāciju ir parakstījusi arī Lielbritānija) vairs nevarēs attiecināt līdzšinējo kārtību par strīdu skatīšanu šķīrējtiesā, visticamāk, šādas lietas nonāks Latvijas tiesās. Vismaz tik ilgi, kamēr ES vienosies par kāda jauna strīdu risināšanas mehānisma izveidi (pašlaik ir pāragri spriest, cik reāla ir šāda mehānisma izveide). Ņemot vērā, ka parasti šie ir ļoti komplicēti saimnieciski strīdi, ļoti vēlama būtu tiesnešu specializācija, kas ļautu kompetenti un raiti rast strīda noregulējumu.
Šādā kontekstā apsverams šķiet Tieslietu ministrijas aktualizētais jautājums par specializētas ekonomiskās tiesas izveidi.
Par tiesu specializāciju ir iestājusies arī Ārvalstu investoru padome, jo jau šobrīd var vērot, ka atsevišķu tiesnešu specializācija samazina tiesvedības laiku. Par specializācijas ieguvumiem liecina arī daudzu ārvalstu piemēri (Nīderlandes komerctiesa, Dānijas Jūras tiesību tiesa un komerctiesa, Vācijas Finanšu tiesas u.c.). Zināšanas, kas šādās specializētajās tiesās uzkrājas, piemēram, par finanšu instrumentiem, konkurences tiesībām, investīciju aizsardzību, kapitāla tirgu darbību, ļauj pamatoti un efektīvi risināt sarežģītus saimnieciskos strīdus, un tās ir piemērojamas arī pārējo tiesu darbībā.
Protams, saistībā ar iespējamo ekonomiskās tiesas izveidi ir aktualizēti daudzi būtiski praktiskas dabas jautājumi, kas būtu jārisina, sadarbojoties visām ātrā un efektīvā tiesas procesā ieinteresētajām pusēm. Vēlams, lai šajā Latvijai tik nozīmīgajā tiesu specializācijas jautājumā neveidotos puses, kas dažādu iemeslu dēļ iestājas par vai nostājas pret, bet tiktu apkopots labākais no ārvalstīs pieejamās prakses un piemērots mūsu valsts specifiskajai situācijai, apzinoties arī to, ka specializācija nekļūs par brīnumlīdzekli tieslietu sistēmā.
