Runāt ar jautājuma zīmēm

Tradicionāli vadīt nozīmēja runāt, ja ne ar izsaukuma zīmēm, tad vismaz punktos. Jautājumzīmes tikpat tradicionāli ir raisījušas aizdomas par nekompetenci, šaubām un bailēm, jo vadītāja uzdevums bija vienmēr zināt atbildes. Taču tas bija kādreiz. Nu vairāki autori uzsver, ka svarīgākais vadītāja uzdevums ir uzdot jautājumus. Galu galā to darbinieku skaits, kas uzskata, ka ir tikai pasīvi jāuzklausa un aktīvi jāizpilda, arī ar katru gadu sarūk, un neba nu visi vadītāji vienmēr ir bijuši laimīgi runāt izsaukumzīmēs. 

Uzdodiet jautājumus

"Pieņemsim, ka komandas mērķis nav sasniegts," vietnē Managementsite.nl raksta holandiešu psihologs un grāmatas Vraagkunde (Jautājumu uzdošanas zinātne) autors Godfrīds Vestens (Godfried Westen). "Pieņemsim, jūs vēlaties, lai komanda izpilda mērķi, darot kādas konkrētas lietas. Uzdodiet jautājumus! Vienmēr, kad jūs ātri nonākat līdz secinājumam vai jums ir viedoklis par problēmu, pārformulējiet to jautājumā," viņš iesaka. G. Vestens ir pārliecināts, ka jautājumu uzdošana ir prasme un attieksme, ko var iemācīties.

Īsumā: padari to par savu ieradumu – jebkuru situāciju skatīt ar jautājumzīmi.

 

Džeimss Raiens (James E. Ryan), amerikāņu jurists un vairāku grāmatu, to starpā Wait, what? And life’s other essential questions, autors, rakstā Harvard Business Review norāda, ka vislabākajiem skolotājiem ir viena kopīga īpašība: viņi uzdod labus jautājumus.

Viņi uzdod jautājumus, kas iedvesmo skolniekus domāt, un domāt pamatīgi. Un labiem līderiem ir jādara tas pats – viņiem ir jāiedvesmo uz tādu pašu kreativitāti, zinātkāri un dziļu domāšanu. 

Kāpēc lasāt?

Taču atbildes esot tikai tik labas, cik uzdotais jautājums. Uz jautājumu "vai komanda ir sasniegusi mērķi?" ir viegli atbildēt, ja rīcībā ir fakti, bet uz jautājumu "kāpēc nav sasniegti?" atbilde tik ātri neradīsies, un visprecīzākā tā būs, ja jautās pašiem cilvēkiem, kas šo mērķi nav sasnieguši. Tomēr diezin vai uz jautājumu "kāpēc nesasniedzāt?", kas turklāt ir izteikts vairāk ar izsaukuma, nevis jautājuma zīmi, tiks atbildēts tā, ka tas būs noderīgi tālākai rīcībai. Tāpēc G. Vestens uzsver, ka nepietiek vienkārši uzdot jautājumus, jo tie – jautājumi – mēdz būt dažādi. Visi zinām, ka ir slēgtie (uz kuriem atbildēt var tikai ar "jā" vai "nē") un atvērtie. Taču jautājums var būt "gramatiski" atvērts, tomēr pēc būtības slēgts, piemēram, ja tajā tiek izteikts pieņēmums ("kāpēc tad jūs nespējāt sasniegt mērķi, par spīti tam, kādas algas es jums te maksāju?") vai ja jautājums ir t.s. framed ("kā tik vienkāršu mērķi jūs nespējāt sasniegt?"). Atvērts jautājums būtu: "Kā jūs domājat, kas ir iemesls, kāpēc jūs neesat sasnieguši mērķi?". Vēl atvērtāks būtu: "Kā jums šķiet, kā jums klājas?", pārlabo G. Vestens. Šādi jautājot, var atklāties, ka komandai mērķis šķiet absolūti nereālistisks vai ir šķēršļi, kuru izskaušana ir bijusi ārpus viņu kontroles, piemēram, ilgstoša kolēģa slimība. "Bet var arī izrādīties, ka viņi mērķi nesasniedza, tomēr, salīdzinot ar citām komandām, ir uzrādījuši vislabākos rezultātus," piebilst eksperts. Un ko tad darīt tālāk? "Nākamie jautājumi varētu būt: ko jūs iesakāt darīt, lai mērķi sasniegtu? Kā mēs varam to atrisināt?" piemērus min G. Vestens. Viņš uzsver, ka ir jālieto "mēs" forma, lai uzsvērtu kopējo atbildību, bet, kad jau risinājumi ir skaidri, tad svarīgi precizēt, kurš un par ko būs tieši atbildīgs. 

Harvard Business Review norāda, ka ir trīs jomas, kur jautājumu uzdošana palielinās vadītāja efektivitāti:

Pirmkārt, spēja uzdot jautājumus par sevi, jo labs vadītājs vienmēr jautās sev un citiem, ko viņš/viņa varētu darīt citādāk vai labāk;

otrkārt, spēja uzdot jautājumus par plāniem un projektiem, kur svarīgākais, kas jāpatur prātā, lai jautājumi virzītu lietas uz priekšu (nevis, lai pierādītu, cik pats vadītājs ir gudrs); un,

treškārt, prakse uzdot jautājumus par organizāciju, kur svarīgākais ir – kāpēc mēs darām to, ko darām. 

Ausu korķi

Nav gan vērts pūlēties ar labiem jautājumiem, ja neviens neklausās atbildēs. Un ieklausīties ir grūtāk, nekā šķiet. Un nekas tik ļoti ausis "neaizdambē" kā emocijas, raksta G. Vestens. Tomēr ar emocijām var palīdzēt tikt galā to nosaukšana vārdā, piemēram, "mani tavs pretējais viedoklis nepatīkami pārsteidz". Tas nav viegli, praksē ir vēl grūtāk, bet tas var palīdzēt mazināt emocijas "lielumu" un ļaut turpināt iztaujāt un atvērti uzklausīt. Vadot ar jautājumzīmēm, padotajiem tiek dots signāls, ka viņi tiek nopietni uztverti un augstu novērtēti, kas savukārt ir būtiskākā sastāvdaļa iekšējai motivācijai. 

"Ar jautājumiem vadīt ir efektīvāk un vairāk piederas mūsdienu darbiniekam un profesionālim, kas vēlas pats rast risinājumu. Visumā – jautājumu uzdošana der ne tikai vadītājiem, bet jebkuram, kurš vēlas tikt skaidrībā ar kādu problēmu vai lietu," norāda G. Vestens.

Informācijai

Jautājumi, kas līderiem jāuzdod. Nepārtraukti

• Pag’, kas/ko? Parasti mēs klausāmies tikai tik ilgi, lai paspētu "pa fikso" radīt viedokli, un tad vai nu piekrītam, vai nepiekrītam tam, kas tika teikts. Tas var būt iemesls, kāpēc nonākam pie nepareiziem spriedumiem, palaižot garām neizmantotas iespējas. Tā vietā ir nevis jāsteidzas ar secinājumiem, bet gan detalizēti jāizjautā, kas tad tiek iztirzāts, jo īpaši, ja kaut kas izklausās pārāk vienkārši vai ne īsti labi.
• Diez kāpēc...?/ Kā būtu, ja...? Esi kā bērns, kas nebaidās jautāt par acīmredzamām lietām. Kad viņš jautā, kāpēc debesis ir zilas, tas atbildētājiem liek padomāt un mēģināt izskaidrot pašsaprotamas lietas no jauna. "Kāpēc" var bieži novest pie atbildes, ka mēs to darām tikai tāpēc, ka tā esam darījuši visu laiku. "Kā būtu, ja" lauž šo inerci, jo tas automātiski pieņem, ka lietas var darīt citādi. 
• Vai varam vismaz...? Ja nekādi nav iespējams nonākt pie visām pusēm pieņemama kopsaucēja,  šāds jautājums var uz mirkli izsist no bezizejas sajūtas. Tas ir pirmais solis, pat nezinot, kas tālāk varētu sekot. Iespējams, vispirms būs jāatrod kaut kādas kopējas pamatlietas vai jāvienojas, ka strīdīgo jautājumu izskatīts vēlāk. 
• Kā es varu līdzēt? Pirms mesties palīdzēt, vispirms jānoskaidro, vai palīdzība vispār ir vajadzīga. Jautājot, kā var palīdzēt, liek tiem, kas sūkstās, pārdomāt problēmu un palūkot, kas vispār tās labā ir darāms. Un problēmas definīcija jau ir pirmais solis ceļā uz atrisināšanu. 
• Kāda tam vispār ir nozīme? Šis jautājums ir tik pašsaprotams, ka to uzdod, labi ja dzīves beigās. Žēl, jo tam būtu jābūt jautājumam, ko uzdod sev un citiem regulāri. Tas novienkāršo sarežģītas personiskas situācijas, tas palīdz noturēties uz zemes, mēģinot realizēt milzu ambīcijas, un tas var līdzēt pat pie ikdienas efektivitātes un produktivitātes, nosakot pareizās prioritātes.