Servitūts - līguma satura būtiski aspekti
Līgums ir visbiežāk sastopamais servitūta nodibināšanas pamats. Servitūta līgums ir abpusēja vienošanās, kas pauž apzinātu brīvu gribu par servitūta nodibināšanu pastāvīgai lietošanai un ir noformēts rakstveidā. Servitūta līgumu puses ir tiesīgas noformēt privātā kārtībā (bez notāra pieaicināšanas). Taču jāņem vērā, ka servitūta tiesība kļūst par lietu tiesību no brīža, ka tā ir nostiprināta zemesgrāmatā. Tikai ar nostiprināšanu zemesgrāmatā servitūts ir saistošs trešajām personām.
Nostiprinājums zemesgrāmatā izdarāms, pamatojoties uz abu līdzēju nostiprinājuma lūgumu, kas notariāli apliecināts.
Lai servitūtu reģistrētu zemesgrāmatā, vispirms jāveic darbības, kas nepieciešamas servitūta kā nekustamā īpašuma apgrūtinājuma reģistrācijai Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā, tai skaitā servitūta uzmērīšana dabā ceļa servitūta gadījumā, kā arī ir nepieciešams veikt kancelejas nodevas samaksu.
Vienojoties par servitūta līguma saturu, jāvērš uzmanība uz šādiem būtiskiem aspektiem:
- Ja kalpojošam nekustamajam īpašumam ir nodibināta hipotēka, tad uzlikt tam servitūtu saskaņā ar Civillikumu var tikai ar hipotekārā kreditora piekrišanu.
- Ja kalpojošam nekustamajam īpašumam jau ir nodibināts servitūts, uzlikt jaunu servitūtu saskaņā ar Civillikumu var tikai tad, ja tas netraucē agrākajam.
- Reālservitūta izmantotājs ir valdošā nekustamā īpašuma īpašnieks (t.sk. pilnvarotais pārvaldnieks) vai lietotājs (piemēram, nomnieks vai īrnieks).
- Reālservitūts apgrūtina kalpojošo nekustamo īpašumu, nevis tā īpašnieku. Servitūta nodibinājums neierobežo kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības rīkoties ar savu īpašumu un pašam lietot apgrūtināto nekustamo īpašumu. Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks ir tiesīgs savu īpašumu atsavināt vai iznomāt. Īpašnieka maiņa (t.sk. mantinieka iestāšanās īpašnieka vietā) vai nomas līgums neatceļ servitūtu. Servitūts saista ne tikai kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieku, bet arī pārvaldītāju vai lietotāju. Kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks nedrīkst likt šķēršļus servitūta lietotājam.
- Reālservitūta lietotājam Civillikums noteic servitūtu izlietot taisnprātīgi, ar ko tiesu praksē saprot – ievērojot servitūta nodibināšanas mērķi un pēc iespējas saudzīgi pret kalpojošo nekustamo īpašumu un tā īpašnieka īpašuma tiesībām.
- No tiesu prakses izriet, ka servitūts nodibināms, ja tā ir objektīva nepieciešamība valdošā nekustamā īpašuma un tā izlietotāja labumam, bet ne lai radītu zināmas ērtības vai labierīcības valdošā nekustamā īpašuma īpašniekam. Servitūta tiesības nodibināšanas pamatojums ir vajadzība valdošā īpašuma normālai funkcionēšanai. Plašākas lietošanas tiesības par norādītajām pēc abpusējas līdzēju vienošanās var nodibināt ar nomas līgumu. Attiecīgi arī Civillikums nosaka, ka, ja rodas šaubas par servitūta apmēru, servitūts arvien piemērojams vismazākā apmērā. Tādējādi, lai nerastos strīdi, servitūta līgumā precīzi jānosaka lietošanas tiesību veids un apmērs.
- Servitūta nodibināšana iespējama tikai, ja izveidotais servitūts atbilst spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Piemēram, braucamā ceļa servitūtam pilsētā, tāpat kā ēku servitūtam saskaņā ar Civillikumu jāatbilst konkrētās pilsētas būvnoteikumiem, bet braucamā ceļa servitūta nodibināšana īpaši aizsargājamā dabas teritorijā iespējama, ja ievēroti vēl arī speciālie vides aizsardzības normatīvie akti.
- Kā reālservitūti, tā personālservitūti izbeidzas Civillikumā noteiktos gadījumos, proti:
- ar atteikšanos no tiem (ar noteiktu līgumu vai klusējot, kad servitūta izlietotājs tā piekrīt kalpojošās lietas īpašnieka darbībai, ar kuru servitūta izlietošana nav savienojama);
- ar tiesības un pienākuma sakritumu vienā personā (piemēram, valdošās lietas īpašnieks kļūst par kalpojošās lietas īpašnieku);
- ar kalpojošās un valdošās lietas bojāeju;
- ar atceļoša nosacījuma iestāšanos vai termiņa nosacījumu, ja tāds norādīts servitūta līgumā;
- ar izpirkumu, ja tāds pielīgts;
- ar noilgumu.
4.5. Servitūts
