Kā, izmantojot Darba likumu, sakārtot darba attiecības?
Darbinieks ir svarīgākais, vēl svarīgāks ir tikai klients. Viens no uzņēmuma veiksmīgas darbības pamatnosacījumiem ir personālvadība – spēja nodrošināt sakārtotas darba attiecības.
Ar 2002. gada 1. jūniju ir spēkā Darba likums, kuru pieņēma Saeima 2001. gada 20. jūnijā un izsludināja 2001. gada 6. jūlijā. Darba likums nomainīja Latvijas Darba likumu kodeksu, kas bija pieņemts 1972. gada 14. aprīlī.
Darba likums pilnībā aptver visas darba tiesisko attiecību sfēras, tas attiecas kā uz vietējiem Latvijas darba devējiem – valsts uzņēmumiem, pašvaldību uzņēmumiem, uzņēmējdarbību, izņemot tās sfēras, kuras regulē speciālie likumi –, tā arī uz ārvalstu darba devējiem, kuri Latvijas teritorijā nodarbina Latvijas iedzīvotājus. Darba likuma normas var interesēt ne tikai juristus, darba devējus, personāla nodaļu darbiniekus, praktizējošos grāmatvežus, bet svarīgi, lai katrs darba ņēmējs, respektīvi – darbinieks, arī iepazītos ar tām un tādējādi zinātu savas tiesības un pienākumus.
Darba likums sabalansē darba devēja un darba ņēmēja attiecības, un likums ir izdevīgs gan darba ņēmējiem, gan arī darba devējiem, ja vien puses māk to izmantot.
Rokasgrāmata «Darba likuma komentāri» ir pilnīgākais izdevums Latvijā ar plašiem ekspertu skaidrojumiem un komentāriem katram Darba likuma pantam, iekļaujot Latvijas tiesu praksi.
Izmaiņas darba sludinājuma informācijā
Ar 2018. gada 1. novembra grozījumiem 32. panta trešā daļa izteikta jaunā redakcijā:
"(3) Darba sludinājumā norāda:
1) darba devēja – fiziskās personas – vārdu un uzvārdu vai juridiskās personas nosaukumu (firmu) un reģistrācijas numuru, vai tā personāla atlases uzņēmuma nosaukumu (firmu) un reģistrācijas numuru, kurš darba devēja uzdevumā novērtē pretendentu piemērotību un veic atlasi;
2) attiecīgā amata darba algas kopējās mēneša vai gada summas bruto vai paredzēto stundas tarifa likmes samaksas amplitūdu."
Komentējamā panta daļas mērķis ir pamatots ar pretendenta iespēju noskaidrot informāciju par potenciālo darba devēju, kā arī gūt sev svarīgu informāciju, kas pamato lēmuma pieņemšanu – atsaukties darba sludinājumam vai nē:
1. lai pretendents pirms pieteikšanās izsludinātajai vakancei varētu noskaidrot informāciju par uzņēmumu, tā darbību un attīstību, darba sludinājumā darba devējam jānorāda informācija par sevi: ja darba devējs ir fiziska persona, tad tiek norādīts personas vārds un uzvārds, bet, ja darba devējs ir juridiska persona, tad informācija jānorāda plašāk – nosaukums (firma) un reģistrācijas numurs. Tāpat, ja pretendentu piemērotību novērtē personāla atlases uzņēmums, darba sludinājumā jānorāda tā nosaukums (firma) un reģistrācijas numurs.
Saskaņā ar Komerclikuma 26. pantu firma ir komercreģistrā ierakstīts komersanta nosaukums, ko tas izmanto komercdarbībā, slēdzot darījumus un parakstoties. Ar firmu šaurākā nozīmē saprotams apzīmējums bez norādes uz komersanta veidu;
2. tāpat darba sludinājumā jānorāda informācija par darba algas amplitūdu. Darba devējam ir dota iespēja izvēlēties norādīt mēneša, gada darba algas vai stundas tarifa likmes amplitūdu. Tā jānorāda bruto nevis neto apmērā. Jāatzīmē, ka likumā noteikta prasība atspoguļot darba algu nevis darba samaksu. Darba samaksa ir plašāks jēdziens un darba alga ir tikai viena no darba samaksas sastāvdaļām. Līdz ar to ar amplitūdu nav jāsaprot, ka kā zemākais slieksnis tiek norādīts darba algas apmērs, bet kā augstākais slieksnis darba alga plus dažādas piemaksas, piemēram, par virsstundu darbu, par papildu darbu u.c. Lai nerastos pārpratumi, pirms informācijas norādīšanas darba sludinājumā darba devējam jāizanalizē, kāda alga vai tās amplitūda noteiktajam amatam pastāv. Piemēram, noteiktam amatam darba alga var sastāvēt no pamata daļas plus mainīgās daļas, kas tiek piemērota pie noteiktiem kritērijiem, ja darbinieks tos ir izpildījis. Tāpat uzņēmumā var būt noteikta kārtība, ka pārbaudes laikā darbiniekam ir zemāka darba alga nekā pēc pārbaudes laika vai darba algas apmērs vienam amatam noteikts atšķirīgs pamatojoties uz iespējamā darbinieka kvalifikāciju vai citām prasībām. Tā kā likumā noteikts, ka jānorāda amplitūda, tad darba sludinājumā norāda darba algas zemāko slieksni, ņemot vērā uzņēmuma iekšējos nosacījumus pamata darba algai un augstāko slieksni, kas saistīts ar noteiktu kritēriju izpildi.
Jāatzīmē, ka darba sludinājumā nav obligāti jānorāda kritēriji, pie kādiem darba algas zemākais slieksnis tiks paaugstināts.
Par minimālo summu gan jāņem vērā normatīvajos aktos noteiktais, ka pie normālā darba laika mēneša darba alga nevar būt mazāka par valstī noteikto minimālo apmēru, kā arī, ja tiek noteikta stundas tarifa likme, tā arī nevar būt mazāka par valstī noteikto minimālo stundas likmes apmēru.
29. pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums
32. pants. Darba sludinājums
56. pants. Darba devēja rīkojumu saturs un robežas
90. pants. Piezīme un rājiens
110. pants. Darba līguma uzteikšana darbinieku arodbiedrības biedram
112. pants. Atlaišanas pabalsts
122. pants. Prasības termiņš
Darbs svētku dienās
Darba likuma 144. pantā noteikts darba devēja ierobežojums nodarbināt darbinieku likumā noteiktās svētku dienās. Darba likumā ir noteikts ierobežojums, bet ne aizliegums, t.i., darba devējs likumā paredzētos gadījumos var darbinieku nodarbināt svētku dienās.
Darba likumā svētku dienu uzskaitījums nav norādīts. Lai nodrošinātu minētā panta noteikumu, darba devējam jāpiemēro speciālais likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", kura 1. pantā uzskaitītas Latvijas Republikas noteiktās svētku dienas:
- 1. janvāris – Jaungada diena,
- Lielā Piektdiena un pirmās Lieldienas, otro Lieldienu diena,
- 1. maijs – Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena,
- 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena,
- maija otrā svētdiena – Mātes diena,
- Vasarsvētki,
- 23. jūnijs – Līgo diena,
- 24. jūnijs – Jāņu diena (vasaras saulgrieži),
- Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma diena,
- 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena,
- 24., 25. un 26. decembris – Ziemassvētki (ziemas saulgrieži),
- 31. decembris – Vecgada diena.
Īpaša uzmanība jāpievērš nosacījuma formulējumam: ja svētku dienas – 4. maijs un 18. novembris – iekrīt sestdienā vai svētdienā, nākamā darbdiena tiek noteikta kā brīvdiena. Tas nozīmē, ka darbiniekiem tās var būt atšķirīgas dienas atkarībā no katram darbiniekam noteiktās darba laika organizācijas.
Likumā šāds nosacījums attiecas tikai uz minētajiem diviem svētku dienu datumiem, taču darba devēji lokālajos normatīvajos aktos var noteikt darbiniekiem labvēlīgākus apstākļus, nekā tas noteikts likumā, un paredzēt šādu brīvdienu noteikšanu arī citos līdzvērtīgos gadījumos.
Darba likumā paredzēts īpašs gadījums, kad darba devējs var nodarbināt darbinieku svētku dienā – lai nodrošinātu uzņēmuma nepārtrauktu darba gaitu.
Ja šāda nepieciešamība uzņēmumā ir pastāvīga, par to darbinieks jāinformē savlaikus. Lai nebūtu pārpratumi, ieteicams to darīt jau personāla atlases procesā, informējot pretendentu par uzņēmuma darba režīmu.
Otrs svarīgs nosacījums, par ko pusēm jāvienojas, ir kompensācija par darbu svētku dienā. Likums paredz divu veidu kompensāciju:
- atpūta citā nedēļas dienā,
- atbilstošas atlīdzības izmaksa.
Lai nerastos strīdi par piemērojamo kompensācijas veidu, pusēm par to jāvienojas, pirms darbinieks tiek nodarbināts svētku dienā. Ja darbinieka nodarbināšana svētku dienā ir pastāvīga (saskaņā ar maiņu vai darba grafiku), tad puses var vienoties par kompensācijas veidu, kas būs attiecināms uz visiem gadījumiem līdz brīdim, kad puses vienosies par cita veida kompensāciju. Ja nodarbināšana svētku dienā ir atsevišķs gadījums uzņēmumā, tad pusēm jāvienojas par konkrēto kompensācijas veidu pirms attiecīgās darbinieka nodarbināšanas. Vienošanās procesā pusēm jāņem vērā otras puses vēlmes un iespējas.
Ja puses vienojas par kompensācijas veidu – atpūta citā nedēļas dienā, tad šī kompensējamā diena būs vēl papildus jau darbiniekam pienākošajām brīvdienām.
Ja puses vienojas par kompensācijas veidu – atbilstošas atlīdzības izmaksa, tad darba devēja pienākums ir ievērot Darba likuma 68. pantu. Kā minimums – veikt izmaksu panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā: 100 procentu apmērā no darbiniekam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 100 procentu apmērā no izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Darba likuma 68. panta otrajā daļā paredzēts, ka darba devējs var arī noteikt lokālajā normatīvajā aktā darbiniekam labākus apstākļus, t.i., lielāku piemaksas apmēru, nekā iepriekš minēts.
Darba likuma komentāri
Darbinieka uzteikums, kolektīvā atlaišana, termins "uzņēmums", darba sludinājums un darba intervija Darba likuma kontekstā
- Kāda ir prakse saistībā ar darba līguma izbeigšanu pirms uzteikuma termiņa beigšanās? Vai darba devējam ir pienākums piekrist darbinieka iesniegumam ar izteikto vēlmi noteiktā datumā izbeigt darba tiesiskās attiecības? Kāpēc parasti darba devēji piekrīt darbinieka uzstādījumam par darba līguma izbeigšanas datumu?
- Kad darbinieks ir tiesīgs izbeigt darba līgumu, neievērojot noteikto uzteikuma termiņu – vienu mēnesi? Ko nozīmē "svarīgs iemesls", un kā tas definēts normatīvajos aktos? Kad darba devējs var neizmaksāt atlaišanas pabalstu? Kādas ir situācijas tiesu praksē?
- Kā kolektīvās atlaišanas situācijā ņemt vērā amatu vakances? Pēc kādām dienām aprēķina atlaižamo darbinieku skaitu? Kāds ir likumā noteiktais darbinieku skaits?
- Kāpēc atlaižamo darbinieku skaitā iekļaujami arī tie darbinieki, kuru darba tiesisko attiecību izbeigšanu ir veicinājis darba devējs, piemērojot citu pamatojumu (nevis DL 101. panta pirmās daļas 9. punktu)?
Savukārt autore juriste Rita Dindune pievērš uzmanību šādām situācijām no prakses:
- Kā termins "uzņēmums" ir definēts Profesiju klasifikatorā? Kāda atšķirība no Darba likuma?
- Kāpēc jāuzskata, ka darba sludinājums–paziņojums par brīvajām darba vietām darba devējam ir jāpilda? Kāds ir normatīvais arguments?
- Kādu informāciju darba devējs nevar jautāt darba intervijās, bet var ievākt, noformējot darba līgumu? Kāpēc šāda papildinformācija ir nepieciešama, slēdzot darba līgumu?
5. pants. Uzņēmums
32. pants. Darba sludinājums
33. pants. Darba intervija
35. pants. Darba līguma sagatavošanai nepieciešamie dokumenti
100. pants. Darbinieka uzteikums
103. pants. Darba devēja uzteikuma termiņš
105. pants. Kolektīvā atlaišana
Kā Darba likums paredz darba laika noteikšanu skolēniem, kuriem jau ir 18 gadi?
Vai veselības pārbaudes ir jāveic darbiniekiem, ar kuriem darba tiesiskās attiecības ir nodibinātas uz noteiktu laiku?
Nereti tiek jautāts, vai veselības pārbaudes ir jāveic darbiniekiem, ar kuriem darba tiesiskās attiecības ir nodibinātas uz noteiktu laiku. Atbilde uz šo jautājumu rodama Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos Nr. 219 «Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude». Tā minēto noteikumu 50. punktā ir noteikts – ja darbinieku «pie darba devēja paredzēts nodarbināt noteiktu laiku, kas ir mazāks par gadu, tad to pirms darba tiesisko attiecību vai valsts civildienesta tiesisko attiecību uzsākšanas nosūta veselības pārbaudes veikšanai, ja darbu paredzēts veikt īpašos apstākļos (darbu uzskaitījums noteikumu 2. pielikumā) vai ja darba vides apstākļi atbilst noteikumu 14.3. apakšpunktā norādītajiem».
Ja darbinieku paredzēts nodarbināt mazāk par gadu pie darba devēja, pie kura šī persona jau tika nodarbināta iepriekš, un kopš iepriekšējās nodarbinātības pagājis mazāk nekā gads, periodiskās veselības pārbaudes veic atbilstoši minēto noteikumu 14. punktam.
Bet gadījumos, ja darba devējs personu, kura jaunāka par 18 gadiem un kura iegūst izglītību izglītības iestādē, nodarbina noteiktu laiku (kad izglītības iestādē ir brīvlaiks), ne ilgāku par trim mēnešiem, veselības pārbaudi atbilstoši šajos noteikumos noteiktajai kārtībai var neveikt, ja darba devējs pieprasa un saņem ģimenes ārsta izziņu par minētās personas veselības stāvokli.
Jāatzīmē, ka minētajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 219, kuri ir spēkā no 2009. gada 1. aprīļa, ir vairākas reizes izdarīti grozījumi, un ar tiem noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no šādām Eiropas Padomes direktīvām:
- Padomes 1989. gada 12. jūnija Direktīva 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā;
- Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīva 2007/59/EK par to vilcienu vadītāju sertifikāciju, kuri vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā;
- Padomes 1990. gada 4. decembra Direktīva 90/641/Euratom par to pie personāla nepiederošu darba ņēmēju darba aizsardzību, kuri, darbojoties kontrolētajās zonās, ir pakļauti jonizējošā starojuma riskam;
- Padomes 1996. gada 13. maija Direktīva 96/29/Euratom par drošības pamatstandartiem darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām;
- Komisijas 2014. gada 24. jūnija Direktīva 2014/82/ES, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/59/EK attiecībā uz vispārējām profesionālajām zināšanām un medicīniskajām prasībām un prasībām apliecībām.
29. pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums
40. pants. Darba līguma forma
44. pants. Darba līgums uz noteiktu laiku
74. pants. Atlīdzība gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ
75. pants. Vidējās izpeļņas aprēķināšana
79. pants. Ieturējumi, lai atlīdzinātu darba devējam radušos zaudējumus
80. pants. No darba samaksas izdarāmo ieturējumu ierobežojumi
82. pants. Pienākums veikt veselības pārbaudi
83. pants. Neizpaušanas pienākums
84. pants. Konkurences ierobežojumi pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās
Darbinieka radīti zaudējumi: ieturējumu piemērošana praksē
Darba likuma 79. panta pirmā daļa nosaka, ka "darba devējam ir tiesības ieturēt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas to zaudējumu atlīdzību, kas viņam radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ. Šāda ieturējuma izdarīšanai nepieciešama darbinieka rakstveida piekrišana".
Šī panta daļa praktiskajā piemērošanā rada jautājumu: kā saprast noteiktas darba devēja tiesības veikt ieturējumu, jo tajā pašā laikā to nevar darīt bez darbinieka rakstveida piekrišanas? Lai nerastos situācija, ka darba devējs diezgan patvaļīgi veic ieturējumus, likums nosaka zināmu darbinieka kontroli, kas izpaužas kā piekrišanas došana vai nedošana. Visas birokrātiskās sistēmas gribētos pēc iespējas samazināt, tāpēc praksē sastopami gadījumi, kad, slēdzot darba līgumu, tajā jau ir iekļauts nosacījums par darbinieka piekrišanu darba devēja tiesībām ieturējumu veikšanai gadījumos, kad darba devējs konstatē zaudējumus. Šāds darba līguma nosacījums saskaņā ar DL 6. panta pirmo daļu pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli un tāpēc nav spēkā. Līdz ar to minētais darba līguma nosacījums nesamazina birokrātisko slogu, bet gan var izraisīt valsts uzraudzības un kontroles institūciju aizrādījumus. Ņemot vērā, ka darba devējam jāsaņem darbinieka rakstveida piekrišana, tad, prasot darbiniekam paskaidrojumu par konstatētajiem zaudējumiem, jāietver arī prasība darbiniekam norādīt, vai viņš piekrīt ieturējumu veikšanai. Ja darbinieks būs devis piekrišanu, tad darba devējs varēs piemērot likumā noteiktās tiesības ieturējumu veikšanai. Jāatzīmē, ka ieturējumus darba devējs var veikt, ja zaudējumi radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ. Tas nozīmē, ka, konstatējot zaudējumu rašanās faktu, darba devējam jāizvērtē darbinieka loma tajā, jo ne vienmēr zaudējumu rašanās būs pamatota ar darbinieka prettiesisku, vainojamu rīcību.
Savukārt ar darbinieka apstrīdēšanu saprotama darbinieka atteikšanās atzīt savu vainu zaudējumu rašanās pamatojumā un tos atlīdzināt. Tāpēc darba devējam nav jāgaida darbinieka noteikta rīcība kā apstrīdēšana, bet, ja saņemts darbinieka paskaidrojums ar atteikšanos atzīt savu vainu un līdz ar to arī atlīdzināt zaudējumus, jāpieņem lēmums par prasības celšanu tiesā. Neskatoties uz to, ka likums nosaka diezgan ilgu laiku prasības celšanai tiesā – divus gadus, jāņem vērā, ka tas skaitāms nevis no fakta konstatēšanas dienas, bet gan no zaudējumu nodarīšanas dienas. Tas nozīmē, ka, ja darba devējs konstatē zaudējumus, piemēram, sešus mēnešus pēc tam, kad tie nodarīti, prasības celšanai termiņš atlicis vairs viens gads un seši mēneši.
29. pants. Atšķirīgas attieksmes aizliegums
40. pants. Darba līguma forma
44. pants. Darba līgums uz noteiktu laiku
74. pants. Atlīdzība gadījumos, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ
75. pants. Vidējās izpeļņas aprēķināšana
79. pants. Ieturējumi, lai atlīdzinātu darba devējam radušos zaudējumus
80. pants. No darba samaksas izdarāmo ieturējumu ierobežojumi
82. pants. Pienākums veikt veselības pārbaudi
83. pants. Neizpaušanas pienākums
84. pants. Konkurences ierobežojumi pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās
Virsstundu darba kompensācijas izmaiņas, noilguma termiņa izņēmumi, darba devēja iespējas par papildu pārtraukumiem
Kā var noformēt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu?
Darba likuma 150. panta pirmā daļa nosaka: Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem. Ar atvaļinājumu grafiku un tā grozījumiem iepazīstināmi visi darbinieki, un tam jābūt pieejamam ikvienam darbiniekam.
Komentē Karīna Platā
(1) Likums pieļauj divus veidus, kā darbinieks un darba devējs var noformēt kārtējā gada paredzamo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu: vienošanās vai atvaļinājuma grafiks. Praksē vienošanās parasti tiek izmantota uzņēmumos ar mazu darbinieku skaitu, taču lielie uzņēmumi lielākoties atzīst, ka ērtāki ir atvaļinājumu grafiki. Taču likumā nav noteikts ierobežojums, tāpēc neatkarīgi no uzņēmuma lieluma puses var izvēlēties vienu vai otru veidu. Komentējamā panta daļā noteikts, ka ar atvaļinājuma grafiku un tā grozījumiem iepazīstināmi visi darbinieki. Tas nozīmē arī to, ka pēc darbinieka vai darba devēja iniciatīvas atvaļinājuma grafikā var tikt veikti grozījumi, taču neatkarīgi, no kuras puses ir bijusi iniciatīva, darba devēja pienākums ir ar grozījumiem iepazīstināt attiecīgo darbinieku.
Darba likuma komentāri
Atstādināšana no darba: pienākumi, tiesības un situācijas no prakses
Darbinieka atstādināšanas situācijas skaidro Darba likuma 58. pants. Atstādināšana no darba
(1) Atstādināšana no darba ir ar darba devēja rakstveida rīkojumu noteikts pagaidu aizliegums darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darbu, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu.
(2) Darba devējam ir pienākums atstādināt darbinieku no darba, ja normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos to pieprasa attiecīgi pilnvarota valsts institūcija.
(3) Darba devējam ir tiesības atstādināt darbinieku no darba, ja šis darbinieks, veicot darbu vai arī atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiska reibuma stāvoklī, kā arī citos gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai, kā arī darba devēja vai trešo personu pamatotām interesēm.
(4) Ja darbinieka atstādināšana no darba ir bijusi nepamatota darba devēja vainas dēļ, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku, kā arī atlīdzināt ar atstādināšanu radušos zaudējumus.
(5) Aizliegts atstādināt darbinieku ilgāk par trim mēnešiem, izņemot šā panta otrajā daļā noteiktos gadījumus.
(6) Darba devējam ir pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida rīkojumu, ar kuru darbinieks atstādināts no darba.
(7) Darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu laikā, kad darbinieks ir atstādināts no darba.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.09.2006., 23.10.2014. un 27.07.2017. likumu, kas stājas spēkā 16.08.2017.)
Komentē Rita Dindune
(1) DL 58. pants nosaka atstādināšanas no darba jēdzienu – ar darba devēja rakstveida rīkojumu noteikts pagaidu aizliegums darbiniekam atrasties darba vietā un veikt darbu, par atstādināšanas laiku viņam neizmaksājot darba samaksu. Atstādinot darbinieku no darba, darba devējam ir jāsaglabā atstādinātā darbinieka darba vieta, tā kā DL nav paredzēts darba līguma uzteikšanas noteikums sakarā ar darbinieka atstādināšanu.
Saskaņā ar DL 58. pantu pēc darbinieka atstādināšanas darba devējs var pieņemt darbā atstādināto darbinieku aizvietojošu darbinieku, noslēdzot ar to darba līgumu uz noteiktu laiku līdz termiņa nosacījuma iestāšanās brīdim – līdz atstādinātā darbinieka atjaunošanai. Šāds noslēgtā darba līguma termiņš var pārsniegt noteikta laika līgumu maksimālo termiņu – 5 gadi.
Ja no darba atstādinātais darbinieks kādu apstākļu dēļ neturpina vai nevar turpināt darba tiesiskās attiecības, viņu aizvietojošā darbinieka darba līgums uzskatāms par noslēgtu uz nenoteiktu laiku (DL 45. panta trešā daļa).
Komentē Karīna Platā
(1) Atstādinot darbinieku no darba, darba devējam jāievēro vairāki nosacījumi. Svarīgākais – atstādināt darbinieku no darba iespējams tikai ar darba devēja rakstveida rīkojumu. Mutisks darba devēja norādījums par darbinieka atstādināšanu nav spēkā. Turklāt darbiniekam ar minēto rīkojumu jābūt iepazīstinātam. Kā apliecinājums par iepazīšanos kalpo darbinieka paraksts rīkojumā. Darba devēja pienākums ir rīkojumā norādīt atstādināšanas termiņu, kuru var minēt kā noteiktu datumu vai norādīt konkrēta notikuma iestāšanos.
Darba likuma komentāri
Kāds var būt pamats darbinieka atbrīvošanai no civiltiesiskās atbildības?
Atbildi sniedz Darba likuma 87. pants. Pamats darbinieka atbrīvošanai no civiltiesiskās atbildības
(1) Darbinieks pilnībā vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Darbinieka civiltiesiskās atbildības apmērs nosakāms atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina.
(2) Šā panta pirmās daļas noteikumi attiecīgi piemērojami arī tad, kad darba devējs nav brīdinājis darbinieku par šādu zaudējumu rašanās risku, ko darbinieks nav paredzējis un viņam nevajadzēja paredzēt, kā arī tad, kad darba devējs nav ievērojis pienācīgo rūpību, lai zaudējumus novērstu vai mazinātu.
(3) Tiesa atkarībā no lietas apstākļiem var samazināt darbinieka civiltiesiskās atbildības apmēru atbilstoši viņa mantas stāvoklim.
Komentē Rita Dindune
(1) DL 87. pants nosaka, kādos gadījumos darbinieks atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības, ja darba devējam tiek nodarīti zaudējumi. Darbinieku var pilnībā vai daļēji atbrīvot no civiltiesiskās atbildības par darba devējam nodarītajiem zaudējumiem, izvērtējot vainas pakāpi atkarībā no lietas apstākļiem, īpaši ņemot vērā to, ciktāl pārsvarā bijusi darbinieka vai darba devēja vaina.
Darbinieks pilnīgi vai daļēji atbrīvojams no civiltiesiskās atbildības, ja arī darba devējs pats – ar saviem rīkojumiem vai nenodrošinot pienācīgus darba apstākļus vai darba aprīkojumu – bijis vainīgs zaudējumu nodarīšanā. Darba devējam jāievēro Darba aizsardzības likums, MK 2009. gada 28. aprīļa noteikumu Nr. 359 «Darba aizsardzības prasības darba vietās» prasības.
Piemēram, darba devējs būs iedevis brāķa izejmateriālus, rezultāta nebūs, darbinieks atbildēs šai gadījumā tikai tik lielā mērā, cik liela bija vaina, ja vispār bija. Var daļēja vaina iestāties. Darbinieks neatbildēs par zaudējumiem, ja, darbu uzsākot, būs brīdinājis darba devēju par brāķa iespējamību sliktu izejmateriālu dēļ.
Darba likuma komentāri
