Nauda - motivācija iet uz darbu

Parunāsim par naudu

Un nevis statusu, piepildījumu, misiju, vīziju vai atbalstošu komandu

Pirms kāda laika pat pretendentam uz apkopēja/apkopējas amatu bija jānosūta motivācijas vēstule. Nekādā veidā nenoniecinot šī ļoti lietderīgā darba darītājus, taču – ko gan citu tādā vēstulē var ierakstīt kā "nopelnīt naudu, lai apmaksātu rēķinus". Var jau būt, ka kādam nelielam procentam dikti patīk tīrība, bet pat tad komplektā ar naudu. Un, ja būsim godīgi, tad šādi "apkopēji" mēs esam lielākā daļa. Precīzāk – 52%, kā to apliecina personālvadības programmatūras nodrošinātāju ADP aptauja People Unboxed.

Tās ietvaros tika aptaujāti 2500 Eiropas darba ņēmēju piecās valstīs, kur viņiem bija jāatbild uz jautājumiem par motivāciju, darba un personiskās dzīves līdzsvaru un apmierinājumu darbā.

Starp šīm valstīm gan nebija Latvijas, bet diezin vai mēs ļoti atšķiramies no vāciešiem, itāļiem, britiem, holandiešiem vai vāciešiem, un, iespējams, nauda mums ir pat lielāka prioritāte nekā "treknajās" valstīs. Turklāt šādās aptaujās, protams, jāņem vērā tā sauktais "privātās dzīves paradokss", kad ir tendence atbildēt tā, kā tiek uzskatīts par sociāli vispieņemamāko, nevis tā, kā patiesībā ir.

Pēc šīs aptaujas datiem, sievietes biežāk iet uz darbu naudas dēļ (56%) nekā vīrieši (47%), tomēr, jautājot par sapņu darbu, primārais abiem dzimumiem bija, ka tas tiek labi atmaksāts, kam, jāpiebilst, cieši pa pēdām sekoja iespēja līdzsvarot darba un privāto dzīvi. 

Līdzeklis neatkarībai

Tomēr pieminēt naudu pirmajā darba intervijā nedrīkst. Publiski atzīt, ka kaut ko dari tikai tāpēc, ka tev maksā algu, arī nedrīkst. Ja naudas tev ir maz, tad kaut kas ar tevi nav kārtībā, ja daudz – tad noteikti alkatība pārņēmusi, un vispār... par naudu mēs nerunājam. Tas taču ir vulgāri. Un strādāt naudas dēļ ar’ nav nekāds smalkais stils.

Tomēr jau pirms simts gadiem vācu sociologs Georgs Zimmels (Georg Simmel) atzīmēja, ka nauda ir sinonīms neatkarībai: pamatā strādājam, lai nopelnītu naudu, kas savukārt dotu iespēju izvēlēties pašiem savu ceļu. Turklāt, sociologaprāt, nauda ir emancipējoša, jo tā padarīja biznesmeni un fermeri līdzvērtīgu aristokrātijai un buržuāzijai, ja vien viņi smagi pastrādāja. 

Izskatās, ka simts gadu laikā nekas būtiski nav mainījies. Un nauda vēl joprojām tiek atzīta par iedarbīgu (un dažreiz pat iedarbīgāko) ārējo motivējošo faktoru, kas, jā, dažreiz "nogalina" iekšējo motivāciju. 

Toties tā padara mūs laimīgus, un Austrumeiropā naudas apjoms, kas liek mums justies labi, ir vidēji 40 tūkstoši eiro gadā (individuāli, ne ģimenei), kā apliecina pavisam svaigs šī gada pētījums, ko, aptaujājot 1,7 miljonus iedzīvotāju 164 valstīs, veikušas Purdū un Virdžīnijas universitātes. Tas tad arī ir skaitlis, pēc kura seko tāds kā lūzumpunkts, kad nauda, kaut vēl joprojām svarīga, pārstāj būt prioritāte numur viens un svarīgākā labsajūtas radītāja. 

Vienas medaļas divas puses

Varbūt tas tad ir mirklis, kad darba jēga un mērķis kļūst svarīgāks par to, cik naudas par to pienāksies, bet varbūt mums vispār ir jāpārstāj lūkoties uz naudu un jēgu kā diviem nesamierināmiem pretpoliem? Ļoti iespējams, tās vienkārši ir vienas medaļas divas puses, kas ir jāmāk nolīdzsvarot, nevis nepārtraukti jāpierāda, kura ir svarīgāka. To arī uzskatāmi atklāj ADP aptauja. "Te nav runas par zaudēšanu vai uzvarēšanu," uzsvērts aptaujas ziņojumā. "Abi faktori ir ekstrēmi svarīgi motivētam darbiniekam. Un neviens no šiem abiem faktoriem nav svarīgāks par otru." 

ADP aptaujā tie, kam bija statistiski lielāka alga, mazāk apsvēra iespēju mainīt darba vietu. No tiem, kuri gadā pelnīja 115 tūkstošus un vairāk, gandrīz puse piekrita apgalvojumam, ka "es nekad nemainītu savu darbu, man te ļoti patīk strādāt". Jāpiebilst gan, ka kopējais respondentu skaits šajā augsti pelnošajā grupā bija tikai 3%. Savukārt no tiem, kas pelna mazāk nekā 17 tūkstošus gadā, 13% par darba mainīšanu domāja katru dienu (8% respondentu). Nav jau tā, ka mēs to nezinātu bez aptaujas vai pētījuma, tomēr līkne pie apgalvojuma par "darba nemainīšanu nekad" visizteiktāk uz augšu sliecas, palielinoties ienākumiem. Savukārt līkne ar datiem par tiem, kas apsvēra darba mainīšanu gandrīz vai katru dienu, ir diezgan līdzena visos ienākumu līmeņos. Acīmredzot, te ir citi faktori, kas spēlē svarīgāku lomu, jo strādāšanu pie despotiska kontrolfrīka, piemēram, nespēj atsvērt pat liels ienākums. 

Darba_aptauja

"Papildu nauda var motivēt cilvēkus vairāk strādāt, bet ne vienmēr tas darbojas," savā slejā laikrakstā The Guardian norāda Londonas Universitātes psiholoģijas profesors Adrians Fērnhams (Adrian Furnham). Daudz pelnošajiem darbiniekiem (un to definēt ir ļoti grūti) nauda var zaudēt savu motivējošā faktora spēku. "Viņi grib citas lietas. Lai par piemēru kalpo problēmas, kas saistītas ar uz rezultātiem balstītu atalgojumu. Ar to apmierināts ir retais, tas palielina konfliktus un skaudību, kas galu galā samazina apmierinājumu ar darbu un produktivitāti. Tas drīzāk sarūgtinās cilvēkus, nekā motivēs."

Visi vienādi svarīgi

Taču, atgriežoties pie naudas, ADP aptaujā tika jautāts arī par sapņu darbu, kas pēc tam tika salīdzināts ar esošo darbu septiņās "kategorijās" desmit punktu skalā. Kategorija, kur bija vislielākā disonanse starp fantāziju un realitāti, bija tieši alga, kam sekoja privātās un darba dzīves līdzsvars un tas, vai darbinieks tiek uzklausīts un viņa viedoklis tiek ņemts vērā. "Uzņēmumiem tāpēc ir jāņem vērā gan finansiālie, gan "mentālie" (intrinsic) faktori," raksta ADP. "Ja vēlamies darbinieku motivāciju paaugstināt plašā mērogā, nepietiek vairs tikai ar algu vai personālvadības trikiem. Visiem faktoriem ir sava būtiski neatņemama loma, un tie visi ir daļa no kopējā risinājuma. To sākt var, integrējot personālvadības lietas ar algu."