Tiesvedības rokasgrāmata

Tiesāšanās izdevumi civillietās ir ar likumu noteikti obligāti maksājumi par konkrētu procesuālo darbību veikšanu, dokumentu pieņemšanu vai to izdošanu tiesā, vai tādi maksājumi, kas pusēm var rasties tiesāšanās procesā. Starp abām minētajām tiesāšanās izdevumu grupām pastāv vairākas būtiskas atšķirības, kas ņemamas vērā tiesvedības procesā, un tās tiks apskatītas šīs rokasgrāmatas turpmākajā nodaļā.

Tiesāšanās izdevumi ir noteikti, lai daļēji kompensētu valstij izdevumus tiesu sistēmas darbības finansēšanas dēļ, kā arī lai atlīdzinātu pusei, kuras labā tiesas nolēmums ir taisīts, tās izdevumus sakarā ar lietu. Noteiktie tiesāšanās izdevumi kalpo arī par pamudinājumu parādniekam labprātīgi izpildīt saistības un atturēt personas vērsties tiesā ar nepamatotām prasībām vai prasībām par niecīgām summām.^[1]

Likumā noteiktie tiesāšanās izdevumi jāsedz pusēm un trešajām personām prasības tiesvedības lietās, kā arī pieteicējiem un ieinteresētajām personām lietās, ko izskata sevišķā tiesāšanās kārtībā.

CPL 33. pantā noteikts, ka tiesāšanās izdevumus iedala divās galvenajās grupās – tiesas izdevumos un ar lietas vešanu saistītajos izdevumos.

Tiesas izdevumi sīkāk tiek iedalīti šādi:

• valsts nodeva;
• kancelejas nodeva;
• ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi.

Ar lietas vešanu saistītos izdevumus iedala šādi:

• izdevumi par advokāta palīdzību^[2];
• izdevumi, kas radušies sakarā ar ierašanos uz tiesas sēdēm;
• ar pierādījumu savākšanu saistītie izdevumi;
• izdevumi par valsts nodrošināto juridisko palīdzību;
• izdevumi par tulka palīdzību tiesas sēdē.

Tiesas izdevumi vienmēr maksājami Valsts kasē, un tie nonāk valsts ienākumos. Likumā ir noteikti gadījumi, kad tiesas izdevumiem piemērojami atvieglojumi. Savukārt ar lietas vešanu saistītie izdevumi maksājami attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem, un uz tiem maksājumu atvieglojumi neattiecas.

Kā piemēru plašāk apskatīsim par valsts nodevu un tās apmēru.

Valsts nodeva un tās apmērs

Valsts nodeva maksājama pirms attiecīga dokumenta iesniegšanas vai tā saņemšanas tiesā. Lai pareizi aprēķinātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, nepieciešams noteikt prasības summu.

Valsts nodevas likmes tiek noteiktas trejādi:

• noteiktās naudas summas (vienkāršā nodeva);
• procentuālā attiecība pret prasības vai citu summu (proporcionālā nodeva);
• jauktā veidā: noteiktā summā un proporcionālā attiecībā pret pieprasīto summu. Šajā gadījumā valsts nodeva veidojas no divām daļām, kuras summējas (summārā nodeva).

CPL ir noteikti šādi valsts nodevu apmēri^[3], kas jāmaksā par katru prasības pieteikumu, kas novērtējama naudas izteiksmē – sākotnējo prasību vai pretprasību, trešās personas pieteikumu ar patstāvīgu prasījumu par strīda priekšmetu, kas iesniegts jau iesāktā procesā, pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtības lietās, kā arī citiem likumā paredzētajiem pieteikumiem, kurus iesniedz tiesā:

Valsts nodeva maksājama uz šādu Valsts kases kontu^[5]:

Saņēmējs: Valsts kase

NMR: 90000050138

Konta Nr. LV55TREL1060190911200

Saņēmēja banka: Latvijas Banka

Bankas kods: LACBLV2X

BIC kods: TRELLV22

Iemaksas mērķis: Jānorāda dati lietas identificēšanai

Piemēram, maksājot valsts nodevu par prasības pieteikumu, kā iemaksas mērķis jānorāda: «Par AB prasības pieteikumu pret CD par parāda piedziņu.»

Piemēri valsts nodevas aprēķināšanā:

Ja tiesā iesniedzams pieteikums par parādu piedziņu prasības tiesvedības kārtībā (vienkāršotās procedūras lietā) par parādu 300 eiro apmērā, tad valsts nodevu aprēķina, pamatojoties tikai uz proporcionālo valsts nodevu, kas ir 15% no prasības summas. Tā kā aprēķina rezultātā tiek iegūta summa 45 eiro, bet minimālais valsts nodevas apmērs ir noteikts 70 eiro, tad jāmaksā lielākā summa – 70 eiro.

Ja prasības summa ir 1000 eiro, arī tad valsts nodevu aprēķina tikai no proporcionālās valsts nodevas daļas 15% apmērā. Šajā gadījumā valsts nodeva jāmaksā 150 eiro.

Ja prasības summa ir lielāka – 10 000 eiro, tad valsts nodevas aprēķins ir šāds: vienkāršā valsts nodeva par prasību no 7115 līdz 28 457 eiro ir 520 eiro, un tai klāt skaitāma proporcionālā valsts nodeva, ko šajā gadījumā aprēķina no summas, kas pārsniedz 7114 eiro – tātad 2886 eiro, un tā jāreizina ar noteikto procentu likmi 3,2%, kas ir 92,35 eiro. Rezultātā maksājamās valsts nodevas apmērs ir 612,35 eiro, kas rodas, saskaitot parasto valsts nodevu 520 eiro apmērā un proporcionālo valsts nodevu 92,35 eiro apmērā.

Prasībai, kuru iesniegšanas brīdī ir grūti novērtēt, tiesnesis iepriekš nosaka minimālo valsts nodevas apmēru. Izskatot lietu, tiesa nosaka galīgo valsts nodevas apmēru, un starpība, kas rodas starp samaksāto un galīgo valsts nodevu, prasības iesniedzējam ir jāpiemaksā.

Ja, iesniedzot prasības pieteikumu tiesā, valsts nodeva nav samaksāta, tiesnesis nevar atteikties to pieņemt, taču atstāj pieteikumu bez virzības un nosaka termiņu valsts nodevas nomaksāšanai.

Ja noteiktajā termiņā valsts nodeva netiek samaksāta, prasības pieteikums tiek uzskatīts par neiesniegtu un atdots iesniedzējam atpakaļ. 2020. gada 2. martā Senāts vērsa lietas dalībnieku uzmanību^[6] tam – ja drošības nauda par blakus sūdzības izskatīšanu kasācijas instancē ieskaitīta nepareizā kontā, tas ir pamats blakus sūdzības nepieņemšanai, jo CPL 445. panta trešā daļa, kas paredz blakus sūdzības atstāšanu bez virzības, nosakot termiņu trūkumu novēršanai, nav attiecināma uz gadījumiem, kad drošības nauda iemaksāta nepareizā kontā.

Summas, no kurām aprēķināma valsts nodeva, nepieciešams noteikt gan prasības tiesvedības lietās, gan bezstrīdus saistību lietās, kurās valsts nodevas apmēru nosaka pēc piedzenamā parāda summas, atdodamās vai labprātīgi izsolē pārdodamās mantas vērtības vai tiesas glabājumā nododamo priekšmetu vērtības. Pieteikumos par izpildu raksta izdošanu pastāvīgas šķīrējtiesas spriedumu izpildei prasības summa ir piespriestās naudas summas vai mantas vērtība.^[7]

Tomēr ne visām prasības tiesvedības kārtībā izskatāmajām lietām ir prasības summa – prasības summu nav iespējams noteikt nemantiskām prasībām. Prasības summa nav jānosaka prasībām, kuras nav iespējams novērtēt, šādām prasībām ir noteikta vienkāršā valsts nodeva. Piemēram, attiecībā uz valsts nodevu apmēru prasībās par kopīpašuma izbeigšanu Senāts norādīja^[8], ka šajā lietu kategorijā ir nosakāma valsts nodeva 70 eiro apmērā, jo tas ir gadījums, kurā mantiskā prasība nav jānovērtē.

Samaksātā valsts nodeva netiek atmaksāta, izņemot likumā noteiktos gadījumus, kad valsts nodeva ir atmaksājama daļēji vai pilnībā.

Pilnībā valsts nodeva tiek atmaksāta, ja tiesa atsakās pieņemt pieteikumu, ja izbeidz lietā tiesvedību uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, ka prasību atstāj bez izskatīšanas uz tā pamata, ka ieinteresētā persona, kas griezusies tiesā, nav ievērojusi attiecīgajai lietu kategorijai noteikto lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtību, vai pieteikumu iesniegusi civilprocesuāli rīcībnespējīga persona.

Daļēji valsts nodeva tiek atmaksāta situācijās, kad iemaksāta lielāka nodeva nekā to nosaka likums, ja tiesa apstiprinājusi izlīgumu – 50 procentu apmērā no iemaksātās valsts nodevas tiesvedībai attiecīgās instances tiesā, ja tiesa atsakās ierosināt apelācijas tiesvedību – 50 procentu apmērā no iemaksātās valsts nodevas, ja tiesvedības izbeigšanas pamats ir prasītāja atteikšanās no prasības, jo ir panākta mediācijas vienošanās, kuru apliecina mediatora izsniegts rakstveida apliecinājums par mediācijas rezultātu – 50 procentu apmērā no iemaksātās valsts nodevas. Lai saņemtu valsts nodevas atmaksu, nodevas maksātājam jāiesniedz tiesā pieteikums par valsts nodevas atmaksu. Pieteikums iesniedzams tiesā trīs gadu laikā no summas iemaksas valsts budžetā.

Plašāka informācija ZAB "COBALT" atjaunotajā informācijā par svarīgāko un aktuālo civilprocesā:

   Tiesvedības rokasgrāmata

2. Prasības tiesvedība

2.1. Strīdu pakļautība un piekritība

2.2. Lietas dalībnieki un to tiesības

2.3. Tiesāšanās izdevumi

2.4. Prasības celšana

2.5. Pierādījumi un pierādīšana

2.6. Prasības nodrošināšana

2.7. Civillietu sagatavošana iztiesāšanai

2.8. Jautājumi, kas izlemjami ar tiesas lēmumiem līdz spriedumam

2.9. Tiesas sēde

2.10. Tiesas sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā

2.11. Kasācijas tiesvedība

2.12. Pirmās un apelācijas instances tiesas lēmumu pārsūdzēšana

2.13. Lietas jaunas izskatīšanas iespējas

2.14. Vienkāršotās procedūras prasības

3. Sevišķā tiesāšanas kārtība
4. Saistību izpildīšana tiesas ceļā
6. Tiesas nolēmumu izpilde

"Civilprocesa likuma pareiza izpratne un piemērošana tiesvedībās vienmēr ir bijis aktuāls jautājums, jo civilajā tiesvedībā tiek nodrošināta visu lietas dalībnieku tiesību un pienākumu ievērošana. Tāpēc vienmēr jo īpaši aktuālas ir Augstākās tiesas izdarītās atziņas, un arī 2019. gads nav bijis izņēmums. Tāpēc jaunākajos Tiesvedības rokasgrāmatas papildinājumos par dažām no autoru ieskatā būtiskākajām judikatūras un tiesu prakses atziņām," tā ZAB "COBALT" vērš uzmanību rokasgrāmatas jaunāko papildinājumu aktualitātei.

Tāpat arī autors atzīst, ka absolūti lielākā daļa no visiem pirmās instances taisītajiem nolēmumiem tiek pārsūdzēti apelācijas kārtībā. Viens no priekšnoteikumiem, lai apelācijas sūdzību pieņemtu izskatīšanai, ir likuma prasībām atbilstoši noformēta apelācijas sūdzība, kas satur visas nepieciešamās sastāvdaļas un kam ir pievienoti Civilprocesa likumā (CPL) minētie pielikumi.

   Tiesvedības rokasgrāmata

12. Tiesu prakses atziņas

12.12. Tiesu prakses atziņas civilprocesa jautājumos III

Rokasgrāmatas autors ZAB "Cobalt” sagatavojis informāciju, kas ir noderīga jebkuram PVN maksātājam, bet īpaši tiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuriem ir plaša un mainīga starptautisku sadarbības partneru bāze.

Jaunākajos rokasgrāmatas papildinājumos analizēta jaunākā un aktuālākā Eiropas Savienības tiesas prakse, identificējot galvenos pamatprincipus nodokļu lietās, tostarp attiecībā uz:

• PVN atskaitīšanas tiesību realizēšanu un ierobežošanu gadījumos, kad nodokļu maksātāja numurs vēl nav piešķirts vai ir uz laiku apturēts;
• PVN piemērošana preču piegāžu darījumos, tai skaitā preču piegādes trīsstūrveida un ķēdes darījumos;
• PVN rēķinu labošana preču piegāžu darījumos.

Tāpat papildinājumos analizēta arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas judikatūra nodokļu jomā –Augstākās tiesas piemērotā loģika, vērtējot lietas apstākļus PVN krāpšanas lietās. Balstoties uz Augstākās tiesas spriedumiem analizēts, kādos apstākļos darījums tiek uzskatīts par fiktīvu un kad nodokļu maksātājam varētu tikt ierobežota PVN atskaitīšana un nodokļu maksātājs varētu tikt sodīts, proti, tiek vērtēts, vai preces un pakalpojumi vispār ir piegādāti, kas ir darījumu partneris, vai un kāpēc darījumā ir iesaistīts starpnieks, un citi. Šie jautājumi ir īpaši svarīgi izvērtējot:

• PVN piemērošanu starptautiskos preču piegāžu darījumos;
• PVN atskaitīšanas tiesības;
• PVN atskaitīšanu, ja kādā posmā notikusi PVN krāpšana;
• PVN darījumu atbilstošu noformēšanu.

Informācijas atslēgas vārdi: piegādes ES, iegādes ES, PVN maksātāji, PVN sistēmas pamatprincipi, Eiropas Savienības tiesas prakse, PVN atskaitīšanas tiesības, PVN reģistrācija, preču piegādes darījumi, fiktīvi darījumi, priekšnodokļa atskaitīšana.

   Tiesvedības rokasgrāmata

▼12.7. Tiesu prakse nodokļu lietās Aktualizēts

• 12.7.1. Latvijas Republikas Augstākās tiesas prakse 

• 12.7.1.4. Lietas apstākļu vērtējums jaunākajās tiesu lietās (2018.–2019. gads)

  • Vai preces un pakalpojumi vispār ir piegādāti?

  • Kas ir darījuma partneris?

  • Atsevišķu faktu nozīme (atsevišķi fakti paši par sevi nenorāda, ka darījums bijis fiktīvs (vai otrādi)) 

• 12.7.2. Eiropas Savienības Tiesas prakse

• 12.7.2.1.2. PVN numura esamība preču piegāžu darījumos

  • Eiropas Savienības Tiesas lieta C-24/15 Josef Plöckl pret Finanzamt Schrobenhausen

  • Eiropas Savienības Tiesas lieta C-21/16 Euro Tyre BV – Sucursal em Portugal pret Autoridade Tributária e Aduaneira

• 12.7.2.1.3. PVN rēķinu labošana preču piegāžu darījumos

  • EST lieta C-518/14 Senatex GmbH pret Finanzamt Hannover-Nord

  • Eiropas Savienības Tiesas lieta C-533/16 Volkswagen AG pret Finančné riaditeľstvo Slovenskej republiky

  • Eiropas Savienības tiesas lieta C-664/16 Lucreţiu Hadrian Vădan pret Agenția Națională de Administrare Fiscală – Direcţia Generală de Soluţionare a Contestaţiilor

  • EST lieta C-516/14 Barlis 06 – Investimentos Imobiliários e Turísticos SA pret Autoridade Tributária e Aduaneira

• 12.7.2.1.4. Preču piegādes trīsstūrveida un ķēdes darījumos

  • Eiropas Savienības Tiesas lieta C-580/16 Hans Bühler

  • Eiropas Savienības tiesas lieta C-628/16 Kreuzmayr GmbH pret Finanzamt Linz

  • EST apvienotās lietas C-660/16 un C-661/16 Finanzamt Dachau pret Achim Kollroß un Finanzamt Göppingen pret Erich Wirtl 

  • EST lieta C-8/17 Biosafe – Indústria de Reciclagens SA pret Flexipiso – Pavimentos SA

Lūkojoties uz Civilprocesa likuma garo grozījumu sarakstu, ir sajūta, ka tas, gluži tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs jeb, runājot Raiņa vārdiem, – pastāvēs, kas pārvērtīsies^[1]. Attiecīgi arī Civilprocesa likuma piemērošanas praksē problēmjautājumi vienmēr ir aktuāli un vērā ņemami visiem – gan praktiķiem, gan teorētiķiem.

Viens no priekšnoteikumiem, lai tiktu ierosināta lieta saskaņā ar celto prasību vai pieņemta izskatīšanai blakus, apelācijas vai kasācijas sūdzības, ir saskaņā ar Civilprocesa likuma 34. pantu, 4441. pantu un 458. pantu pareizi aprēķināta un samaksāta valsts nodeva vai drošības nauda. Tāpat viena no būtiskākajām tiesībām, ko piešķir Civilprocesa likums, ir lietu vinnējušās puses tiesība uz tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu no otras puses. Tomēr ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, cik liela valsts nodeva maksājama, kā arī izrādās, ka, kaut prāva vinnēta, tiesāšanās izdevumi no zaudējušās puses tomēr netiek piedzīti.

2018. gada 29. janvārī LR AT Civillietu departaments izskatīja rakstveida procesā Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību ar Rīgas apgabaltiesas Spriedumu (pieejams http://at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/civillietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2018). Izskatot kasācijas sūdzību, departaments atcēla spriedumu daļā par tiesāšanās izdevumu piedziņu no atbildētāja par labu prasītājam, taču nenodeva lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesai. Pārējā kasācijas sūdzības daļā departaments jau rīcības sēdē atteica ierosināt kasācijas tiesvedību.

Prasītāja cēla tiesā prasību pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā par mantošanas tiesību un īpašuma tiesību atzīšanu. Izskatot prasību, apelācijas instances tiesa prasību apmierināja, vienlaikus piedzenot no atbildētāja par labu prasītājai tiesāšanās izdevumus. Minētais pēc vispārīgā principa atbilst CPL 41. panta pirmās daļas noteikumiem, no kuriem izriet tiesas izdevumu atlīdzināšanas jēga un mērķis – izdevumi par tiesvedības procesu ir jāmaksā tam, kurš ir vainojams šo izmaksu radīšanā. Atbildētājam ir jācieš tiesas izdevumi, ja viņš devis iemeslu pamatotas prasības celšanai, un personai, kas cietusi no tiesību aizskāruma, nav jācieš izdevumi, kas radušies šī tiesību aizskāruma novēršanas procesā. Parasti atbilstoši prasības tiesvedības būtībai atbildētājs lietā ir arī tas, kas vainojams prasītāja tiesību aizskārumā.

Tomēr ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad persona, kura ir atbildētāja statusā, nav vainojama prasītāja tiesību aizskārumā, proti, kad persona var iegūt kādu mantisku labumu tikai prasības kārtībā un kad šī labuma iegūšana ir atkarīga vienīgi no paša prasītāja izvēles un rīcības, nevis no atbildētāja.

Tādējādi Civilprocesa likuma 41. panta pirmās daļas pirmajā teikumā ietvertā tiesību norma nav piemērojama gadījumos, kad persona, kura ir atbildētājas procesuālajā statusā, nav aizskārusi prasītāja tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses un nav devusi iemeslu prasītājam prasības celšanai.

Jāatzīst, ka konkrētais gadījums ir tieši tāds, jo Latvijas valsts prasītājas mantojuma tiesības līdz prasības celšanai nebija ne aizskārusi, ne arī apstrīdējusi iepriekšminēto tiesību normu izpratnē. Prasība pret Finanšu ministriju ir vērsta, jo mantojuma masā ietilpstošais dzīvoklis sakarā ar mantinieku nepieteikšanos mantojuma lietā izsludinātajā trīs mēnešu termiņā tika atzīts par bezmantinieka mantu, kas saskaņā ar CL 416. pantu piekrīt valstij. Būtiski, ka valsts nevar izvēlēties – pieņemt kādu bezmantinieka mantu vai nē. CL 416. pants imperatīvā formā paredz, ka bezmantinieka manta ir piekritīga valstij. Minētais nodrošina zināmu civiltiesisko stabilitāti gadījumos, kad mantojuma atstājējam mantinieki nav palikuši, nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības. Savukārt gadījumā, ja mantinieki tomēr ir bijuši, tikai kaut kāda iemesla dēļ nav laikus pie zvērināta notāra nokārtojuši savas mantojuma tiesības, mantinieku tiesību aizsardzība ir iespējama vien prasības kārtībā, apstrīdot taisīto aktu par mantojuma lietas izbeigšanu. Tāpēc arī konkrētajā lietā prasītāja cēla prasību, kas ir priekšnoteikums īpašuma tiesību pārejai mantiniecei. Taču valsts nav vainojama pie tā, ka mantojuma atstājēja mantinieki nebija izteikuši gribu pieņemt mantojumu zvērināta notāra uzsāktajā lietā un turpmākā mantojuma iegūšana bija risināma tiesā prasības kārtībā. Šādos apstākļos ar mantojuma iegūšanu saistītie izdevumi ir jāuzņemas pašiem mantiniekiem neatkarīgi no tā, vai nodevas maksājamas pie notāra vai tiesā. Tāpēc departaments pamatoti secināja, ka Latvijas valsts nebija izdarījusi nekādas darbības, kas aizskartu prasītājas ar likumu aizsargātās tiesības vai intereses, tāpēc apelācijas instances tiesai nebija pamata tiesas izdevumu piedziņai no Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā prasītājas labā. Jāatzīmē, ka šajā jautājumā jau iepriekš tiesas ir izteikušas līdzīgas atziņas (sk., piem., Liepājas tiesas 2015. gada 20. maija Spriedums lietā Nr. C20134215, Rīgas apgabaltiesas 2015. gada 19. jūnija Spriedums lietā Nr. C04174814, LR AT Civillietu tiesu palātas 2014. gada 8. aprīļa Spriedums lietā Nr. C04308710, pieejami: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi).

   Tiesvedības rokasgrāmata

12. Tiesu prakses atziņas

12.11. Tiesu prakses atziņas civilprocesa jautājumos II

• PVN atskaitīšanas tiesību realizēšanu un ierobežošanu;
• PVN atskaitīšanu gadījumos, kad nodokļu administrācija šajā laika periodā nodokļu maksātājam jau veikusi nodokļu auditu;
• PVN atskaitīšana pirms reģistrācijas kā PVN maksātājam;
• PVN atskaitīšana, ja kādā posmā notikusi PVN krāpšana;
• Nodokļu maksātāju tiesībām, ja nodokļu maksātāja vai tā sadarbības partneru PVN numura darbība ir uz laiku apstādināta.

   Tiesvedības rokasgrāmata

12.7.3. Pamatprincipi, kas noteikti Eiropas Savienības Tiesas lietās

• 12.7.3.1. EST lieta C-69/17 Siemens Gamesa Renewable Energy Romania

• 12.7.3.2. EST lieta C-332/15 Astone

• 12.7.3.3. Eiropas Savienības tiesas lieta C-101/16 Paper Consult

• 12.7.3.4. Eiropas Savienības tiesas lieta C-81/17 Zabrus

• 12.7.3.5. EST lieta C-183/14 Salomie un Oltean

• 12.7.3.6. EST lieta C-159/17 Dobre

• 12.7.3.7. EST lieta C-385/09 Nidera

• 12.7.3.8. EST lieta C-324/11 Gabor Tóth

• 12.7.3.9. EST lieta C-527/11 Ablessio

Augstākās tiesas Civillietu departaments 2016. un 2018.gadā ir pieņēmis divus būtiskus spriedumus, kuros ir notikusi līdzšinējās judikatūras maiņa:

• Lieta Nr.C28318516, SKC-404/2018
• Lieta Nr.C20293115, SKC-2672/2016

Lieta Nr.C28318516, SKC-404/2018

Kopsavilkums:

Augstākā tiesa paplašinātā sastāvā š.g. 25.aprīlī atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 23.maija spriedumu un izbeidza tiesvedību lietā, kurā darbiniece prasīja atzīt par spēkā neesošu darba devēja uzteikumu, atjaunot viņu darbā, kā arī piedzīt atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku un atzīt vienošanos ar darba devēju par spēkā neesošu daļā.

Lietā nebija strīda, ka darbiniece bija nokavējusi Darba likuma 122.pantā noteikto viena mēneša termiņu, kurā var celt prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Vienlaikus gan pirmās, gan otrās instances tiesa bija izskatījušas lietu, prasību noraidot iepriekš minētā termiņa nokavējuma dēļ. Augstākā tiesa turpretim atzīst, ka šādā gadījumā darbiniecei bija zudušas prasības tiesības un tiesnesim, jau saņemot prasības pieteikumu, bija jāatsakās to pieņemt, nevis jāuzsāk tiesvedība.

Augstākā tiesa norāda, ka, pieņemot pieteikumu pēc likumā noteiktā termiņa prasības celšanai, prasītājam tiek radīta pārliecība, ka viņa prasības pieteikums formāli atbilst likuma priekšrakstiem un tādēļ ir skatāms pēc būtības.

   Tiesvedības rokasgrāmata

9.5. Jaunākā tiesu prakse darba tiesību jautājumos

2018. gada sākumā stājās spēkā būtiski grozījumi Civilprocesa likumā, tāpat 1. martā ar Zemgales rajona tiesas izveidošanu noslēdzās tiesu teritoriālā reforma. Šie nesenie grozījumi saistīti ar izmaiņām:

• tiesu sistēmā Latvijā;
• sprieduma pasludināšanas un sastādīšanas kārtību;
• saīsinātā sprieduma izpratni un turpmāku lietošanu civilprocesā;
• tiesāšanās izdevumiem.

Piemēram, šobrīd tiesas pavēstē iekļauj norādījumu, ka tiesvedība notiek valsts valodā un ka lietas dalībniekam, kurš nepārvalda valsts valodu, ir pienākums pašam nodrošināt tulka palīdzību, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus. Lietas dalībniekam ir pienākums nodrošināt tulka palīdzību arī ekspertiem vai lieciniekiem, kas izsaukti pēc viņa lūguma, ja eksperts vai liecinieks nepārvalda tiesvedības valodu.

Tiesas sagatavotos dokumentus (spriedumus, lēmumus, paziņojumus, pavēstes u.c.), kā arī dokumentus (pieteikumus sevišķās tiesāšanās kārtībā, apelācijas, kasācijas sūdzības, rakstveida paskaidrojumu norakstus u.c.), kurus sagatavo un tiesai iesniedz lietas dalībnieki, bet kurus tālāk izsniedz tiesa, nosūta ar vienkāršu pasta sūtījumu, elektroniskā pasta sūtījumā vai piegādā ziņnesis.

Advokātam, notāram, tiesu izpildītājam, valsts un pašvaldības iestādei pavēsti nosūta elektroniskā pasta sūtījumā. Advokātam tiesa par tās sagatavotiem dokumentiem, kā arī par citiem elektroniski sagatavotiem dokumentiem paziņo tiešsaistes sistēmā, savukārt notāram, tiesu izpildītājam, valsts un pašvaldības iestādei par tiesas sagatavotiem dokumentiem, kā arī par citiem elektroniski sagatavotiem dokumentiem paziņo elektroniskā pasta sūtījumā, ja vien šajā daļā minētā persona nav paziņojusi tiesai par savas dalības reģistrēšanu tiešsaistes sistēmā.

Tiesas dokumentus var izsniegt adresātam personīgi pret parakstu, ja nepieciešams, ar pavēsti izsaucot adresātu ierasties pēc izsniedzamajiem dokumentiem uz tiesu. Lietas dalībnieks ar tiesneša piekrišanu var saņemt tiesas dokumentus piegādāšanai citam adresātam lietā.

Pavēsti fiziskajai personai piegādā pēc tās deklarētās dzīvesvietas adreses, bet gadījumos, kad deklarācijā norādīta papildu adrese, – pēc papildu adreses, ja vien fiziskā persona tiesai nav norādījusi savu adresi, pēc kuras veicama saziņa ar tiesu. Fiziskajai personai ir pienākums būt sasniedzamai tās deklarētajā dzīvesvietas adresē, deklarācijā norādītajā papildu adresē vai šīs personas norādītajā adresē saziņai ar tiesu.

Savukārt izdevumi par valsts nodrošināto juridisko palīdzību ir:

1. izdevumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu;
2. ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītie atlīdzināmie izdevumi.

Ziņas par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības izdevumu apmēru tiesa iegūst no valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības reģistra un no valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzēja iesniegtā paziņojuma par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu civillietās, ja šīs ziņas nav iekļautas minētajā reģistrā.

Ja puse, no kuras saskaņā ar šā panta otro daļu būtu jāpiedzen izdevumi par valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ir atbrīvota no tiesas izdevumu samaksas, tad ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos izdevumus uzņemas valsts.

     Tiesvedības rokasgrāmata

1. Tiesu sistēma un alternatīvie strīdu risināšanas veidi

2. Prasības tiesvedība

Autors ZAB «COBALT» aktualizējis sadaļu par administratīvo procesu tiesā, tai skaitā:

• akcentēts publisko tiesību līgumu strīdos ieviestais pretpieteikuma institūts;
• precizēti noteikumi par dažādām tiesvedības niansēm administratīvajā procesā, t.sk., nodevām, drošības naudu, piespiedu naudu.

Piemēram, par administratīvo lietu pakļautību un piekritību autors norāda vērš uzmanību: «Ja persona augstākā iestādē apstrīdējusi administratīvo aktu, bet iestāde neizdod lēmumu likumā noteiktajā termiņā, personai ir tiesības uzreiz vērsties tiesā. Šādā gadījumā tiek uzskatīts, ka augstāka iestāde ir zaudējusi iespēju labot iespējamo zemākas iestādes lēmumā pieļauto kļūdu. Tiesa pārbaudīs zemākās iestādes lēmuma pamatojumu.»

Plašāk skatieties rokasgrāmatā 7. «Administratīvais process tiesā».

Jaunākajos papildinājumos rokasgrāmatas autors ZAB COBALT:

• akcentē aktuālus tiesu prakses gadījumus par kapitālsabiedrības valdes locekļu atbildību;
• analizē zaudējumu piedziņas iespējamību, konstatējot valdes locekļa darbībā (bezdarbībā) krietna un rūpīga saimnieka pienākumu neizpildi.

Autors atzīmē, ka AT Civillietu departaments samērā regulāri izvērtē jautājumus par komercsabiedrību valdes locekļu atbildību. 2016. gads nebija izņēmums, un AT vairākkārt skatīja lietas, kurās pamatproblēma bija valdes locekļa atbildība Komerclikuma 169. panta izpratnē un ar to saistītos jautājumos.

Skatiet jauno 12.11. nodaļu «Tiesu prakse komerctiesību jautājumos».

Rokasgrāmatas autors ZAB COBALT pievēršas aktuāliem un vienlaicīgi sarežģītiem jurisprudences jautājumiem, sniedzot komentārus par tiem un pamatojot ar tiesu prakses lēmumiem.
Tāpēc rokasgrāmatas jaunākajos papildinājumos:

• aktuāli un Augstākās tiesas praksē bieži analizēti jautājumi par tiesāšanās izdevumiem un to atlīdzināšanu;
• sarežģītais, bet praksē arvien populārākais jautājums par zaudējumu piedziņu sakarā ar negodīgu konkurenci.

«Civilprocesa likuma piemērošanas jautājumi tiesu praksē ir aktuāli visu laiku, turklāt ir gandrīz neiespējami izdalīt kādu vienu jomu, kura būtu vairāk analizēta par citām. Tomēr dažreiz ar lielāku vai mazāku laika starpību Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments ir taisījis nolēmumus par līdzīgiem tiesību jautājumiem, kas varētu liecināt par nepieciešamību uzsvērt šo jautājumu būtiskumu, vai arī par konstatētām problēmām konkrētā tiesību institūtā izpratnē,» jaunāko papildinājumu tēmu aktualitātes izvēli pamato autors ZAB COBALT.

Plašāk par to uzziniet jaunajā 12.10. apakšnodaļā «Tiesu prakses atziņas civilprocesa jautājumos». Savukārt 12.4. apakšnodaļa papildināta ar šādu jautājumu: Augstākās tiesas Civillietu lietu departamenta 2016. gada 15. jūnija spriedums lietā Nr. SKC–200/2016 (ADENTA) par «konkurences» un «tirgus dalībnieka» jēdziena izpratni.